Šajā nodaļā ESAO strīdu izšķiršanas tiešsaistē (SIT) ietvars tiek piemērots trīs specifiskiem prasību veidiem – vienkāršotām procedūrām, brīdinājuma procedūrām un patērētāju prasījumiem— Latvijā. Tajā ir aprakstīti vienkāršotu procedūru, brīdinājuma procedūru un patērētāju prasījumu veidi no juridiskās, institucionālās un uz cilvēkiem vērstas perspektīvas. Pamatojoties uz kartēšanas vingrinājumiem, faktu vākšanas intervijām un ESAO valstu praksi, šajā nodaļā ir aplūkotas vairākas iespējas Latvijas SIT ainavas uzlabošanai, ieskaitot naudas prasību vērtību, norādījumus par strīdu mehānismiem un uzklausīšanas iespējām, integrāciju starp platformām un nevainojamiem veidiem. Turklāt tajā tiek izskatītas iespējas palielināt automatizāciju, ieskaitot mākslīgā intelekta izmantošanu, un atzīta nepieciešamība strīdu izšķiršanas mehānismos ņemt vērā ētikas, pārredzamības un godīguma standartus.
Efektīvas strīdu izšķiršanas tiešsaistē attīstība Latvijā
Kopsavilkums
Trīs specifisku prasību veidu — vienkāršotas procedūras, brīdinājuma procedūras un patērētāju prasījumu— analīzes mērķis ir sašaurināt ESAO strīdu izšķiršanas tiešsaistē ietvara (“ESAO SIT regulējums”) piemērošanu konkrētām jomām un risināt konkrētas strīdu izšķiršanas vajadzības Latvijā.
Šīs konkrētās prasības ir apzinātas pēc plašas konsultācijas ar Latvijas Tieslietu ministriju un Tiesu administrāciju. Turklāt ESAO pārvaldīja anketu un vadīja fokusa grupu ar uzņēmumu ieinteresētajām personām (piemēram, uzņēmēju asociācijām, tirdzniecības palātu, investīciju padomi), lai informētu par lietu izvēli (sk. A pielikumu). Šīs konsultācijas ļāva gūt atsevišķu uzņēmumu iespaidus un alternatīvās strīdu izšķiršanas vajadzības, koncentrējoties uz strīdu izšķiršanu tiešsaistē (SIT).
Katra prasības veida analīze ietvēra pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu gan no institucionālā, gan lietotāja viedokļa. Katrā lietā šādas analīzes mērķis bija arī izcelt juridisko un institucionālo kārtību, procesus un pakalpojumus, kā arī digitālo tehnoloģiju pielietojumu strīdu izšķiršanas mehānismu pārveidošanai. Ar pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas metodiku var iepazīties A pielikumā.
Pēc plašākas analīzes, kas atrodama iepriekš šajā ziņojumā, šajā nodaļā ir apskatīta SIT piemērošana trīs specifiskiem prasību veidiem.
1. Vienkāršotā procedūra attiecas uz maza apmēra prasību civillietām līdz EUR 2500, īpašu uzmanību pievēršot parādnieku prasībām.
2. Brīdinājuma procedūra ļauj kreditoram saīsinātā kārtībā saņemt izpildes rīkojumu pret parādnieku, ja parādnieks prasību neapstrīd. Šī procedūra parasti attiecas uz gadījumiem, kad summas ir nelielas, un tā ir atkarīga no parādnieka rīcības trūkuma.
3. Patērētāju prasījumi starp personu, kas iegādājusies preces vai pakalpojumus no kāda, kas rīkojas saskaņā ar savām ekonomiskajām vai profesionālajām spējām (tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs). Šādas lietas bieži vien ir saistītas ar jautājumiem par preču un pakalpojumu kvalitāti, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbības kavējumiem vai negodīgiem līguma noteikumiem. Lai gan šai strīdu kategorijai nav sava īpaša tiesvedības veida, tai ir īpaša alternatīva strīdu izšķiršana un priekšnosacījumi tiesvedībai.
Vienkāršotās procedūras mērķis Latvijā ir samazināt ar parasto procedūru saistīto sarežģītību un izdevumus (aprakstīts Civilprocesa likuma 250.18-250.27A pantā) (Government of Latvia, 1998[1]). Šai procedūrai ir četras pamatiezīmes, kas to atšķir no parastās procedūras:
1. Tā neietver uzklausīšanu, ja vien tiesa to neuzskata par nepieciešamu vai ja kāda no pusēm ar pamatotu pieprasījumu nepieprasa uzklausīšanu.
2. Tiesas lēmumu var pārsūdzēt tikai vienu reizi, savukārt parastā kārtībā lēmumu var pārsūdzēt divās instancēs (Civilprocesa likuma 440.12 pants).
3. Pilna motivēta sprieduma vietā tiesa pieņem saīsinātu spriedumu.
4. Svarīgi, ka gadījumā, ja kreditors izvēlas tiesvedību un ir izpildīti konkrēti kritēriji, ir jāievēro vienkāršotā procedūra. Ja šie kritēriji nav izpildīti, strīdi tiek izlemti saskaņā ar parasto procedūru.
Vienkāršotā procedūra ir pieejama divu veidu prasībām: naudas prasībām līdz 2 500 EUR apmērā (neieskaitot līgumsodus un procentus), un uzturlīdzekļu prasībām līdz 2 500 EUR apmērā.
Vienkāršoto procedūru var izmantot dažādas ieinteresētās personas, piemēram, patērētāji, īrnieki un darbinieki, kuri vēlas saņemt kompensāciju par zaudējumiem vai neizmaksāto algu. Šo procedūru var izmantot arī komercsabiedrības, piemēram, finanšu iestādes, lai atgūtu nelielus aizdevumus. Piemēram, bankas un nebanku aizdevēji var izmantot vienkāršoto procedūru, lai atgūtu patērētājiem izsniegtos mazos kredītus. Logs 4.1
Latvijā nav šķīrējtiesas sliekšņa, un izmaksas var atšķirties atkarībā no vairākiem faktoriem, tostarp strīda vērtības un sarežģītības (sk. Logs 4.1). Tādējādi mediācija un šķīrējtiesa var nebūt piemēroti varianti strīdiem strīdiem, kuros izmaksas var būt nesamērīgas. Piemēram, viena no šķīrējtiesām - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesa - paredz, ka par prasībām līdz EUR 1000 šķīrējtiesneša samaksa ir EUR 125. Ja prasība ir no EUR 1001 līdz EUR 5000, tad šķīrējtiesneša samaksa ir EUR 175. Tomēr tajā pašā laikā par visiem strīdiem līdz EUR 10 000 šķīrējtiesas samaksa ir EUR 250. Šajās summās nav iekļauts pievienotās vērtības nodoklis (PVN) un papildu izdevumi, piemēram, maksa par šķīrējtiesas sēdes protokolu. Tādējādi par prasību EUR 1001 apmērā maksa būtu vismaz EUR 514,25 (EUR 425 + 89,25 PVN). Ņemot vērā ievērojamo atšķirību starp prasības vērtību un šķīrējtiesas izmaksām, puses bieži izvēlas tiesvedību, ja strīdu neizdodas atrisināt pārrunās. Līdzīgi arī par mediācijas pakalpojumiem Rīgas Šķīrējtiesā attiecībā uz prasībām līdz EUR 1 500 administratīvā nodeva ir 10% no prasības summas, bet ne mazāk kā EUR 70 apmērā. Turklāt par prasībām līdz EUR 1 500 apmērā ir vēl maksājama atlīdzība mediatoram EUR 70 apmērā.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) šķīrējtiesa ir pastāvīga, neatkarīga šķīrējtiesa, kuras kompetencē ir izskatīt visus civiltiesiskus strīdus, kas var būt tikt izskatīti šķīrējtiesā. LTRK izskata gan iekšzemes, gan starptautiskos civiltiesiskos strīdus, un tā ir pieejama gan komersantiem, gan citām personām, kuras darījumu dokumentos ir iekļāvušas LTRK šķīrējtiesas klauzulu. Tā nodrošina ātru šķīrējtiesas procesu ar saprātīgām šķīrējtiesas izmaksām. Puses var savstarpēji vienoties par šķīrējtiesnešu izvēli, šķīrējtiesas procesa valodu, procesa norises vietu un formu.
Neraugoties uz šķīrējtiesas priekšrocībām, izmaksas var būt atturošas, jo īpaši strīdos, kas saistīti ar nelielām summām, kas attiecas uz lielāko daļu no prasībām. Piemēram, ja prasības summa ir EUR 400 un lietu izskata viens šķīrējtiesnesis, piedaloties tikai vienam prasītājam un vienam atbildētājam, šķīrējtiesas pakalpojuma maksa būtu aptuveni EUR 450, kas pārsniedz sākotnējo prasības vērtību. Turklāt papildu maksa var tikt piemērota, ja tiek izvēlēta cita valoda, nevis oficiālā valoda, ja tiesas sēde tiek ierakstīta vai ja ir nepieciešams tulks.
Avots: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) (2023[2]), Par LTRK, https://www.ltrk.lv/en/node/30.
Vienkāršotā procedūra sākas ar prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā (sk. Attēls 4.1). Iesniegšanu var veikt vai nu tiešsaistē, izmantojot e-lieta portālu (“Elieta.lv”), sūtot elektroniski parakstītu prasības pieteikumu tiesai, izmantojot e-pastu, vai personīgi (papīra formāta prasības). Prasības pieteikumam tiek izmantota standartizēta veidne. Tiesvedības dalībnieki var piekļūt informācijai, izmantojot Juridiskās palīdzības birojus vai Latvijas vienas pieturas aģentūras platformu Latvija.lv (sk. vienas pieturas aģentūras 3. nodaļā). Vienkāršotajā procedūrā cilvēki var pārstāvēt sevi paši vai piesaistīt pārstāvi, kas var būt vai nebūt advokāts (Government of Latvia, 1998[1])
Avots: Paša autora dizains.
Saņemot prasības pieteikumu un pavaddokumentus, tiesa dalās šo pakotni ar ar atbildētāju. Atbildētājam pēc to saņemšanas ir jāsniedz paskaidrojumi 30 dienu laikā ar iespēju pieprasīt izskatīšanu tiesas sēdē vai ierosināt pretprasību. Ja pretprasība pārsniedz EUR 2 500, lietu var nodot parastajai procedūrai. Atbildētāja paskaidrojumu neesamība neliedz tiesai taisīt spriedumu. Visi no atbildētāja saņemtie paskaidrojumi tiek pārsūtīti prasītājam (Government of Latvia, 1998[1]). Saziņā ar pusēm tiesa arī:
izskaidro katrai pusei tās procesuālās tiesības
sniedz informāciju par tiesu
sniedz informāciju par tiesībām pieteikt noraidījumu tiesnesim.
Lai gan vienkāršotā procedūra parasti neietver izskatīšanu tiesas sēdē, tās var notikt, ja viena vai abas puses pieprasa izskatīšanu tiesas sēdē un tiesa tam piekrīt, vai ja tiesa uzskata, ka tiesas sēde ir nepieciešama.
Tiesas sēdes gadījumā tiesa izsniedz pusēm pavēstes, informējot tās, ka sēde notiks arī neierašanās gadījumā. (Government of Latvia, 1998[1]). Saīsinātais lēmums ir pieejams tiesu informatīvajā sistēmā (TIS) divu nedēļu laikā un pēc tam ir pieejams lietas dalībniekiem e-lieta portālā. Pēc tam pusēm ir 10 dienas, lai lūgtu sastādīt pilnu spriedumu, kas tiek nodrošināts 10 dienu laikā pēc saīsinātā lēmuma un 20 dienu laikā ir pieejams, izmantojot TIS vai e-lieta portālu. Tiesa var arī pēc savas iniciatīvas sagatavot pilnu spriedumu, ko pēc pieprasījuma var nosūtīt jebkurai pusei.
Ja tiesas sēde netiek noturēta, lietu izskata rakstveida procesā, tiesai izskatot materiālus bez lietas dalībnieku iesaistīšanas (Government of Latvia, 1998[1]). Tiklīdz ir pieņemts saīsinātais lēmums (spriedums), puses tiek informētas par tā pieejamības datumu e-lieta portālā. Tāpat 10 dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas jebkura puse var lūgt sastādīt pilnu spriedumu, kas tiek sastādīts 20 dienu laikā. Alternatīvi, tiesa var patstāvīgi pieņemt pilnu spriedumu (tādos pašos termiņos), kas publicēts TIS. Ja rodas tehniskas problēmas ar TIS, spriedumam jābūt pieejamam Tiesas kancelejā tajā pašā datumā, kurā tiek pieņemts spriedums.
Vienkāršotā procedūra ļauj to vienu reizi pārsūdzēt, pamatojoties uz materiāltiesisku vai procesuālu iemeslu. Parasti apelācijas process neietver tiesas sēdi, ja vien tiesa nenolemj citādi. Tehnisku problēmu gadījumā apelācijas lēmums tiek publicēts TIS un pēc tam ir pieejams lietas dalībniekiem caur e-lieta portālu. Katrai pusei ir tiesības prasīt nosūtīt spriedumu (Government of Latvia, 1998[1]).
Saistībā ar vienkāršotās procedūras izmaksām tiek piemērota valsts nodeva, ievērojot tos pašus noteikumus kā parastajā procesā. Vairumā gadījumu valsts nodeva tiek aprēķināta, pamatojoties uz prasības apmēru. Ja pamatprasības summa, neskaitot procentus un līgumsodus, ir 2500 eiro vai mazāka, tad prasītājam ir jāmaksā 15% no summas, bet ne mazāk kā 70 eiro vai ne vairāk kā 320 eiro. Pēc sprieduma pasludināšanas atbildētājam pilnībā vai daļēji jāatlīdzina valsts nodeva, ja prasība ir pilnībā vai daļēji apmierināta.
Papildus valsts nodevai ir arī tiesāšanās izdevumi, kas galvenokārt ietver juridiskās palīdzības izmaksas. Ja procesa dalībnieks pieteikumu ir sagatavojis personīgi (vai ar cita jurista, bet ne advokāta palīdzību), tad ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas netiek atlīdzinātas. Pieaicinot advokātu prasībām līdz 2500 EUR, uzvarējusī puse var atgūt faktiskos izdevumus līdz 30% apmērā no prasības apmierinātās daļas. Ja prasība tiek izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzinātā summa nevar pārsniegt pusi no summas, ko atlīdzinātu zaudējusī puse (t.i., 15% no prasības apmierinātās daļas). Taču jebkurā gadījumā tiesai ir tiesības samazināt atlīdzināmo summu, ievērojot taisnīguma, samērīguma principus un citus būtiskus lietas objektīvos apstākļus, piemēram, sarežģītību, apjomu, tiesas sēžu skaitu un izskatīšanas tiesas instanci. Zaudētāja puse ir atbildīga par juridiskās palīdzības un valsts nodevu atlīdzināšanu uzvarētājai pusei.
Saskaņā ar šiem kritērijiem lielākā atlīdzība, ko uzvarējusī puse var prasīt par juridisko pārstāvību, varētu būt 750 EUR un 375 EUR, ja pirmās instances tiesas lēmums netiek pārsūdzēts. Tomēr, tā kā vienkāršotā procedūra parasti norit bez tiesas sēdēm, faktiskā summa varētu būt ievērojami mazāka. Šobrīd izpildu rakstā, kas izdots pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, tiek izveidots TIS un tad nosūtīts tiesu izpildītājam. Tiesu izpildītājiem ir cita informatīvā sistēma.
Vēl viens veids, kā panākt vienkāršotu procedūru ES līmenī, ir Eiropas procedūra maza apmēra prasībām, kas ir pieejama pārrobežu prasībām līdz 5000 EUR (sk. Logs 4.2). Prasības pret uzņēmumiem, organizācijām vai klientiem var pilnībā iesniegt tiešsaistē, izmantojot Eiropas e-tiesiskuma portālu. Šī pārrobežu strīdu izšķiršanas mehānisma priekšrocība ir tā, ka tas veicina tirdzniecību, stiprina uzticēšanos ES vienotajam tirgum un nodrošina ES vienotā tirgus noteikumu izpildi saskaņā ar tā pamatvērtībām un “četrām brīvībām” (European Union, 2007[3]; 2002[4]).
Eiropas procedūra maza apmēra prasībām ir alternatīva ES dalībvalstu tiesību aktos esošajām procedūrām. Šī procedūra attiecas uz pārrobežu maza apmēra prasībām, kas izriet no civiltiesiskiem strīdiem un komercstrīdiem līdz 5 000 EUR apmērā. Tā piedāvā lietas dalībniekiem ātru un rentablu alternatīvu valsts procedūrām. Šīs procedūras rezultātā pieņemtais spriedums tiek atzīts un ir izpildāms jebkurā citā ES valstī, izņemot Dāniju. Tiesa var atteikties izpildīt spriedumu tikai tad, ja tas ir pretrunā ar jau pastāvošu spriedumu starp tām pašām pusēm un par to pašu jautājumu.
Visu procedūru var pabeigt tiešsaistē, izmantojot Eiropas e-tiesiskuma portālu. Pretenzijas var iesniegt pret uzņēmumiem, organizācijām vai klientiem. Prasītājam jāaizpilda veidlapa un jānosūta kompetentajai tiesai. Tiesai 14 dienu laikā ir jāiesniedz atbildes veidlapa un jāizsniedz abu veidlapu kopijas atbildētājam. Atbildētājam ir 30 dienas, lai sniegtu atbildi, aizpildot atbildes veidlapu. Tiesai 14 dienu laikā ir jānosūta prasītājam jebkuras atbildes kopija. 30 dienu laikā pēc atbildētāja atbildes saņemšanas tiesai ir jāpieņem spriedums, rakstiski jāpieprasa jebkurai pusei sīkāka informācija vai jāuzaicina puses uz mutisku uzklausīšanu. Ja tiesa ir tam aprīkota, uzklausīšanu var veikt videokonferences veidā. Puses var pieprasīt elektronisku sprieduma apliecinājumu tieši ar platformas starpniecību. Sprieduma pārsūdzēšanas iespēja ir atkarīga no katras ES dalībvalsts tiesību aktiem.
Vienkāršotā procedūra ļauj prasītājam ietaupīt gan naudu, gan laiku. Atkarībā no valsts neveiksmīgajai pusei ir jāmaksā tiesas nodeva, taču tā ir ievērojami mazāka nekā parastā procedūrā. Piemēram, Francijā tiesas nodeva ir EUR 18,72 bez tiesas sēdes un EUR 70 ar tiesas sēdi. Tiesas sēdes gadījumā advokāta klātbūtne nav obligāta.
Avots: Eiropas Savienība (2022[5]), Maza apmēra prasības: Eiropas procedūra maza apmēra prasībām ir paredzēta, lai vienkāršotu un paātrinātu pārrobežu prasības līdz 5000 eiro apmērā, https://e-justice.europa.eu/42/EN/small_claims?init=true.
Alternatīvas strīdu izšķiršanas izmantošana strīdos, uz kuriem attiecas vienkāršotā procedūra, notiek līdzīgi kā citos strīdos. Tā vietā, lai vērstos tiesā, puses var vienoties, uzsākt mediāciju vai griezties šķīrējtiesā, ja vien tas nav patērētāju strīds (sk. 3. nodaļu Digitālās transformācijas turpmāka virzība un Patērētāju prasību iesniegšanas veidi). Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka šīs izvēles var būt mazāk pievilcīgas nekā tiesvedība. Tādi faktori kā ar alternatīvu strīdu izšķiršanu saistītās izmaksas, netraucēta pāreja no alternatīvas strīdu izšķiršanas struktūrām uz tiesām, ierobežota izpildāmība un alternatīvas strīdu izšķiršanas uztvere Latvijā var atturēt puses, liekot tām sliekties uz tiesvedības kanāliem, piemēram, vienkāršoto procedūru (sk. SIT piemērošana strīdu novēršanai un risināšanai 3. nodaļā).
Latvija varētu apsvērt atsevišķu vienkāršotās procedūras aspektu reformu, lai palielinātu tās izmantošanu. Tas var ietvert naudas piedziņas prasību sliekšņa izvērtēšanu, informācijas pieejamības uzlabošanu un noteiktu procedūras elementu automatizāciju, kā arī citas iespējamās izmaiņas. Turpmākajās sadaļās ir izklāstīti daži ieteikumi, kas palīdzēs Latvijai optimizēt vienkāršoto procedūru.
Iespējamās uzlabošanas jomas ir vienkāršotajā procedūrā piemēroto prasību maksimālās vērtības palielināšana, kas pašlaik ir ierobežota līdz 2500 eiro. Naudas prasību pieļaujamās vērtības palielināšana veicinātu vienkāršotās procedūras plašāku izmantošanu. Šīs reformas īstenošanai, iespējams, būtu jāgroza Civilprocesa likuma 25019. panta 2. daļa. (Government of Latvia, 1998[1]).
Lielāka naudas prasību vērtība var nebūt saistīta ar lielāku lietu sarežģītību un prasīt izskatīšanu kasācijas instancē. Lielāku summu varētu pamatot arī gan ar ES vienkāršoto procedūru, kurā maza apmēra prasības tiek uzskatītas par tādām, kas ir mazākas par 5000 eiro (sk. Vienkāršota procedūra), gan ar Latvijas augsto inflācijas līmeni salīdzinājumā ar citām ESAO valstīm (OECD, 2023[6]).
Vienkāršotā procedūra ļauj pusēm būt pašpārstāvētām. Īpaši šādos gadījumos svarīga ir piekļuve informācijai vienkāršā valodā, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un tiesas pieejamību visiem (OECD, 2023[7]). Šajā sakarā Latvija varētu apsvērt vienas pieturas aģentūras platformas pilnveidošanu, lai platformā kā daļu no tieslietu sadaļas iekļautu skaidras vadlīnijas ar visaptverošu informāciju par vienkāršoto procedūru. Vadlīnijas varētu ietvert piemērojamību, prasības iesniegt prasību saskaņā ar vienkāršoto procedūru un soli pa solim izklāstītu procesu. Ņemot piemēru par īstenotajiem projektiem PARLe (Platforma palīdzības sniegšanai tiesvedību izšķiršanai elektroniski Kanādā; sk. 3. nodaļu un 4.6. logu), tērzēšanas robots būtu noderīgs, lai palīdzētu cilvēkiem novērtēt viņu juridiskās un tiesiskuma vajadzības un saprast, vai ir viņu lieta ir atbilstīga vienkāršotās procedūras izmantošanai (sk. “Vienas pieturas aģentūras“ 3. nodaļā).
Atkārtoti uzdevumi, kas rada ievērojamu darba slodzi, ir labi automatizācijas kandidāti, jo īpaši procesuālās darbības, kas nav pretrunīgas vai kurām nav nepieciešama padziļināta faktu vai tiesību analīze. Konkrēti, Latvija varētu apsvērt atkārtotas izskatīšanas tiesas sēdē automatizāciju, termiņa pagarinājumu piešķiršanu, lēmumus ar noteiktu termiņu pēc tam, kad puses nav reaģējušas, paziņojumus pusēm par konkrētu prasību izpildi, piemēram, nodevu samaksu, dokumentu uzrādīšanu, vai atbildes sniegšanu uz informācijas pieprasījumiem.
Konkrētos gadījumos algoritmi varētu identificēt trūkstošās prasības vai elementus datnē, kā rezultātā prasība tiek noraidīta pēc vienkāršotās procedūras. Šobrīd Civilprocesa likumā (132.pants) ir paredzēti 11 vienkāršotā procesa atteikuma pamati. Lai gan dažiem no tiem var būt nepieciešama lietas faktu padziļināta analīze (piemēram, noteikti kritēriji, lai noteiktu tiesas jurisdikciju), noteiktu konkrētu elementu, piemēram, prasības kopējās summas vai prasības naudas vai uzturēšanas rakstura, identificēšanu (25019. panta 2. daļa) varētu viegli veikt mākslīgais intelekts. Šādā gadījumā varētu tikt pieņemts automatizēts lēmums, ar kuru noraida prasības ierosināšanu, un to pārskatītu tiesnesis pēc prasītāja lūguma saskaņā ar 132. panta 3. punktu (Government of Latvia, 1998[1]).
Latvija varētu apsvērt iespēju pusēm un tiesnešiem sniegt papildu norādījumus par to, vai un kā vadīt vai apmeklēt klātienes vai tiešsaistes tiesas sēdes vienkāršotā procedūrā, ja tiesa ir nolēmusi sēdi nozīmēt. Faktu noskaidrošanas intervijas liecināja, ka tiesneši labprāt atbalstītu vadlīnijas, kas varētu palīdzēt viņiem noteikt apstākļus, kad tiešsaistes tiesas ir piemērotākas nekā klātienes. Turklāt tika ierosināts, ka Civilprocesa likumā varētu paredzēt iespēju tiesai – pēc tās vēlēšanās vai pamatojoties uz puses motivētu lūgumu – noteikt tiesas sēdi, kas aprobežojas ar konkrēta jautājuma noskaidrošanu (piemēram, uzklausīt liecinieku liecības par vienu konkrētu jautājumu, kurā tiesa uzskata, ka rakstveida pierādījumi nav pietiekami). Lai gan ir ieteicamas skaidras norādes, galīgajiem lēmumiem par uzklausīšanu klātienē vai tiešsaistē ir jāpaliek tiesnešu ziņā.
Svarīgi aspekti, kas jāņem vērā šādās vadlīnijās, ir tiesības efektīvi piedalīties, liecinieku un ekspertu godprātība un pierādījumu uzrādīšana tiesas sēdēs. Konkrēti, vadlīnijas varētu sniegt norādījumus par iepriekšēju testēšanu un statista lomu, izmantojot videokonferenču rīkus/platformas; attēla un skaņas kvalitātes uzraudzību, lai mazinātu tehniskos incidentus; uzklausīšanas publiskā rakstura saglabāšanu, izņemot prasības, kas attiecas uz juridisku noslēpumu; un neaizsargāto grupu problēmu un īpašo vajadzību risināšanu, pieņemot lēmumu par attālinātu uzklausīšanu.
Brīdinājuma procedūra tiek regulēta ar Civilprocesa likuma 406.1–406.10 pantu un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 792 „Noteikumi par saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā izmantojamām veidlapām“ (Government of Latvia, 2009[8]). Brīdinājuma procedūra nav obligāta, atšķirībā no vienkāršotās procedūras, kas noteiktos gadījumos var būt obligāts tiesvedības veids. Pēc Tiesu administrācijas datiem, 2019. gadā no kopumā saņemtajiem 41 384 pieteikumiem 152 pieteikumus (0,37%) bija iesniegušas fiziskas personas, bet pārējos – juridiskas personas (Government of Latvia, 2022[9]).
Brīdinājuma procedūra piedāvā iespēju kreditoriem, kuri nevēlas iesaistīties pilnvērtīgā tiesvedībā tiesā. Šī procedūra ir piemērojama monetārām saistībām ar skaidru izpildes datumu, pamatojoties uz dokumentētu vienošanos, un naudas saistībām bez noteikta laika, ja tās ir dokumentētas un saistītas ar samaksu par preču piegādi/iegādi vai pakalpojumu sniegšanu.
Brīdinājuma procedūrai ir īpašas iezīmes. Pirmkārt, tā neietver faktisku tiesas procesu vai uzklausīšanu. Otrkārt, tā nav obligāta procedūra [t.i. kreditors var izvēlēties starp parāda piedziņu, izmantojot brīdinājuma procedūru, (Torgāns, 2012[10]) vai parastu tiesvedību]. Treškārt, saskaņā ar Latvijas praktiķu, ar kuriem notika konsultācijas visā novērtējuma posmā, teikto brīdinājuma procedūru bieži izmanto komunālo pakalpojumu sniedzēji (piemēram, siltumenerģijas, ūdens, gāzes, elektrības pakalpojumu sniedzēji), lai iekasētu nesamaksātās maksas, un finanšu iestādes (piemēram, par kredītu piedziņu). Tomēr šīs nozares neaptver visu brīdinājuma procedūras darbības jomu. Piemēram, saimnieki to var izmantot, lai pieprasītu nomas maksu, vai darbinieki - lai pieprasītu algu.
Izņēmumi attiecas uz brīdinājuma procedūru, kas aizliedz tās izmantošanu. Šie gadījumi ietver:
1. par maksājumiem, kas saistīti ar neveiktu pretdarbību (piemēram, pārdevējs nevar pieprasīt cenas samaksu, ja maksājums ir atkarīgs no preču piegādes pircējam, un preces nav piegādātas) ja nav zināma parādnieka deklarētā dzīvesvieta
2. ja parādnieks ir fiziska persona un tās deklarētā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas; vai ja parādnieks ir juridiska persona (piemēram, uzņēmums vai valsts iestāde) un tās likumā noteiktā adrese ir ārpus Latvijas
3. ja pieprasītais līgumsods ir lielāks par 10% no pamatparāda ja pieprasītie procenti ir lielāki par pamatparādu
4. ja pieprasītā summa pārsniedz 15 000 EUR
5. par saistībām, kas solidāri jāsedz1 vairākām personām.
Lai sāktu brīdinājuma procedūru, prasītājam (kreditoram) tā ir jāuzsāk, izmantojot tiešsaistes pieteikumu ar e-lieta portāla palīdzību. Pieteikums2 tiek iesniegts rajona tiesā, kur rajona tiesas tiesnesis pārbauda tā formālo atbilstību Civilprocesa likumam. Ja pieteikumā nav sniegta likumā noteiktā informācija, rajona tiesas tiesnesis to noraida, pieņemot motivētu lēmumu, kas nav pārsūdzams (Government of Latvia, 1998[1]). Lēmums neliedz turpmāk iesniegt pieteikumus atkārtoti. Ja prasības ir izpildītas, tiesa izsaka brīdinājumu, kas kopā ar atbildes veidlapu tiek nosūtīts parādniekam (Government of Latvia, 2009[8]). Ņemot vērā šo darbību tehnisko raksturu, šie ir labi kandidāti potenciālajai automatizācijai (sk. Attēls 4.2). Pieteikuma iesniedzējs var arī izvēlēties, ka brīdinājumu parādniekam izsaka tiesu izpildītājs.
Pieteikumā ir jāiekļauj dokumenti, kas apliecina valsts nodevas un ar to saistīto izdevumu samaksu. Ja tiesa pieņem kreditora pieteikumu, tiesnesis parādniekam izsaka brīdinājumu3, ko tiesnesim jāparaksta ar elektronisko parakstu. Brīdinājuma pakotne tiek izsniegta parādniekam pret parakstu par saņemšanu, kas tiek nosūtīta atpakaļ tiesai. Ja pieteicējs bija norādījis, ka brīdinājums jāizsaka tiesu izpildītājam, tad tiesa pieņem darbā tiesu izpildītāju vai viņa palīgu. Tādā gadījumā tiesu izpildītājs sagatavo aktu, kas apliecina, ka parādnieks ir saņēmis dokumentus vai atteicies tos saņemt. Šis akts tiek nosūtīts atpakaļ tiesai. Pieteikuma iesniedzējam ir jāatlīdzina tiesu izpildītāja izdevumi.
Ja nav iespējams brīdinājumu nogādāt parādniekam (pret parakstu) vai ja tika iesaistīts tiesu izpildītājs un tas mēneša laikā nav iesniedzis brīdinājumu vai nav iesniedzis tiesai paziņojumu, kas apliecina nodošanu/atteikumu, tad tiesnesis izbeidz procesu. Lēmumu pieteikuma iesniedzējam paziņo elektroniski. Šis lēmums neliedz pieteikuma iesniedzējam atkārtoti pieteikties brīdinājuma procedūrai vai izmantot parasto tiesvedību. Jau samaksātā valsts nodeva un ar brīdinājuma izteikšanu saistītie izdevumi pilnībā vai daļēji tiek ieskaitīti no valsts nodevas un izsniegšanas izdevumiem jaunajā tiesvedībā.
Avots: Paša autora dizains.
Parādnieks var atbildēt uz brīdinājumu papīra formātā vai elektroniski. Ja parādnieks iebilst pret prasību, tiesnesis izbeidz procedūru. Tas pats tiek piemērots arī tad, ja atbildei ir pievienots maksājuma apliecinājums. Ja parādnieks atzīst parādu daļēji, tiesnesis pieņem lēmumu par saistību izpildi šajā daļā, bet pārējā daļā lietu izbeidz. Ja parādnieks 14 dienu laikā neatbild, tiesnesim 7 dienu laikā jāpieņem lēmums par pieteikumā norādītā pienākuma izpildi un tiesas izdevumu piedziņu. Lēmums stājas spēkā nekavējoties, un tam ir izpildu dokumenta spēks. Lēmums tiek izpildīts kā spriedums. Trīs dienu laikā lēmums tiek nosūtīts parādniekam. Lēmums kreditoram kalpo kā izpildu dokuments.
Ja tiesnesis pieņem lēmumu par procesa izbeigšanu saistībā ar saistību izpildi vai parādnieka iebildumiem, lēmums nav pārsūdzams. Šo lēmumu tiesnesis pieņem manuāli. Lēmumu un parādnieka atbildi paziņo pieteikuma iesniedzējam. Tomēr tas neliedz kreditoram celt prasību parastas tiesvedības kārtībā.
Ja parādnieks nepiekrīt lēmumam pēc būtības, viņam ir trīs mēneši no lēmuma iesniegšanas dienas, lai uzsāktu parasto tiesvedību pret kreditoru un apstrīdētu prasījumu. Uzsākot tiesvedību, parādnieks var arī lūgt tiesu apturēt brīdinājuma procedūras lēmuma izpildi. Ja tas jau ir izpildīts, parādnieks var lūgt tiesu nodrošināt prasību. Ja lūgums apturēt izpildi vai nodrošināt prasību tiek apmierināts, tas nav pārsūdzams un stājas spēkā nekavējoties. Ja tiesa noraida šos lūgumus, parādnieks var pārsūdzēt lēmumu.
Ja tiesa ir apturējusi izpildi, kreditors var iesniegt savu pieteikumu, lūdzot atcelt apturēšanu. Šim lūgumam jābūt motivētam. Ja tas tiek apmierināts, lēmums par apturēšanas atcelšanu stājas spēkā nekavējoties un nav pārsūdzams. Ja kreditora pieteikums tiek noraidīts, kreditors var to pārsūdzēt.
Brīdinājuma procedūras izdevumu standarta kategorija ir valsts nodeva. Valsts nodeva ir 2% no parāda. Līdz ar to maksimālā valsts nodeva ir 300 eiro. Turklāt kopš 2022.gada janvāra par brīdinājuma izsniegšanu pieteikuma iesniedzējam ir jāmaksā 4 EUR.4 Gadījumā, ja tiesnesis pieņem lēmumu, šie izdevumi tiks pieskaitīti pieprasītajai summai un iekļauti lēmumā, tādējādi ir izpildāmi pret parādnieku. Ja pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis tiesu iesaistīt tiesu izpildītāju, tad tiesu izpildītājam ir jāsaņem atlīdzība par brīdinājuma izsniegšanu (40 EUR par adresi). Šie izdevumi lēmumā netiks iekļauti un tie ir jāsedz pieteikuma iesniedzējam, jo tiesu izpildītāja izmantošana nav obligāta.
Alternatīvas strīdu izšķiršanas izmantošana strīdos, par kuriem var piemērot brīdinājuma procedūru, ir līdzīga cita veida strīdiem, kas nepārsniedz noteiktus griestus. Tā vietā, lai uzsāktu tiesvedību, puses var izvēlēties vest sarunas, turpināt mediāciju vai šķīrējtiesu, ja jautājums nav saistīts ar patērētāju strīdu (sk. tālāk 3. nodaļu “Digitālās transformācijas virzība un SIT piemērošana strīdu novēršanai un izšķiršanai” un Patērētāju prasību veidi). Tomēr ir vērts atzīmēt, ka šīs iespējas varētu būt mazāk pievilcīgas nekā tiesvedība. Ar alternatīvu strīda izšķiršanu saistītas izmaksas; ātras lietas nodošanas no alternatīvas strīdus izšķiršanas iestādēm tiesām trūkums; ierobežota izpildāmība; un alternatīvai strīdu izšķiršanas reputācijai Latvijā varētu būt atturoša ietekme uz pusēm, mudinot tās izvēlēties tiesvedības veidus, piemēram, brīdinājuma procedūru (sk. 3. nodaļu „Digitālās transformācijas virzība“).
Raugoties nākotnē, Latvija varētu meklēt alternatīvas brīdinājuma procedūras optimizēšanai. Uzlabojumi varētu ietvert reformas naudas prasību vērtības robežās, procesu un lēmumu automatizāciju, un periodu parastās procedūras uzsākšanai pēc brīdinājuma procedūras slēgšanas. Nākamajās sadaļās sniegti ieteikumi brīdinājuma procedūras uzlabošanai Latvijā.
Pašreizējā Latvijas tiesiskajā regulējumā brīdinājuma procedūras pamatprasība nedrīkst pārsniegt 15 000 eiro. Šiem griestiem var būt vairākas saistības. Piemēram, finanšu iestādēm salīdzinoši zemā summa ierobežo procedūras izmantošanu patēriņa kredītiem, kredītkaršu kredītiem un līzingiem. Lielākus parādus, jo īpaši “hipotēku parādus”, var izslēgt no procedūras to lieluma dēļ. Lai maksimāli izmantotu brīdinājuma procedūru, Latvija varētu apsvērt grozījumus Civilprocesa likumā, lai palielinātu naudas prasību vērtību vismaz līdz 25 000 eiro.
Šis priekšlikums tiek atbalstīts ar līdzīgiem juridiskiem instrumentiem. Eiropas maksājuma rīkojums ir pārrobežu naudas prasību vienkāršotās procedūras piemērs, kam nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz prasības apjomu (European Union, 2008[11]) (sk. Logs 4.3). Vēl viens līdzīgs piemērs, kas varētu iedvesmot Latviju reformēt brīdinājuma procedūras griestus, ir Vācijas procedūra, kurai nav naudas griestu (Government of Germany, 2008[12]).
Eiropas maksājuma rīkojums (EOP) ir vienkāršota procedūra pārrobežu civiltiesiskām un komerciālām neapstrīdētām naudas prasībām. Tā ir izvēles procedūra, kas nodrošina kreditoram ātru atmaksas veidu no parādnieka, kurš dzīvo citā ES valstī. Procedūru var izmantot jebkurai naudas summai, kas maksājama prasības iesniegšanas dienā.
Pieteikuma iesniedzējiem jāaizpilda standartizēta veidlapa, kas pieejama Eiropas e-tiesiskuma portālā, un tā jānosūta kompetentajai tiesai. Tiesa izdod EOP 30 dienu laikā. Atbildētājam ir 30 dienas, lai iesniegtu paziņojumu par iebildumiem pret EOP. Pēc šī perioda EOP kļūst automātiski izpildāms. Ja tiesa noraida atbildētāja pieteikumu, EOP paliek spēkā. Un otrādi, ja tiesa nolemj, ka izskatīšana ir pamatota, EOP zaudē spēku.
EOP nodrošina plašu un efektīvu alternatīvu valsts procedūrām, jo nepastāv ierobežojumu attiecībā uz prasības summu. Pēc izdošanas EOP tiek atzīts un ir izpildāms visās ES valstīs, izņemot Dāniju.
Avots: Eiropas Savienība (2008[11]), Regula (EK) Nr. 1896/2006: ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, https://eur-lex.europa.eu/EN/legal-content/summary/european-order-for-payment-procedure.html.
Ir iespēja samazināt trīs mēnešu termiņu parastās tiesvedības uzsākšanai no brīdinājuma procedūras slēgšanas ar kreditoram pozitīvu lēmumu. Tas varētu palīdzēt uzlabot procesa efektivitāti un palielināt juridisko noteiktību kreditoram. Ņemot vērā to, ka brīdinājuma procedūras posmā parādniekam bija iespēja izteikt iebildumus, parastās procedūras uzsākšanas termiņa samazināšana līdz diviem mēnešiem šķiet saprātīga un pietiekama, lai parādnieks varētu iebilst pret prasību. Šādām izmaiņām būtu nepieciešami grozījumi Civilprocesa likumā.
Faktu noskaidrošanas intervijās atklājās, ka viens no laikietilpīgākajiem soļiem brīdinājuma izsniegšanas procesā ir parakstīšanas process ar elektronisko parakstu TIS . Intervijas liecina, ka pašreizējais e-parakstīšanas process varētu būt apgrūtinošāks un laikietilpīgāks nekā papīra parakstīšana e-paraksta sistēmas un autentifikācijas procesa dēļ.
Tas norāda uz nepieciešamību uzlabot pamata tehnoloģiju infrastruktūru, lai atbalstītu e-parakstīšanas procesu. Tas ietver serveru, datu bāzu un tīkla savienojumu drošību, lai atvieglotu dokumentu elektronisko parakstīšanu un glabāšanu. Tāpat e-paraksta sistēmai ir nemanāmi jābūt integrētai ar lietojumprogrammām un platformām, kurās tiek veidoti un pārvaldīti elektroniskie dokumenti. Sistēma ir jāveido tā, lai tā pielāgotos pieaugošam parakstu un dokumentu skaitam, jo vajadzības palielinās (sk. 1. nodaļu „Digitālo tehnoloģiju un datu izmantošana strīdu izšķiršanas pārveidošanai“).
Patlaban tiesnešiem ir jāievieto savi akreditācijas dati par katru lēmumu, kurā nepieciešams elektroniskais paraksts. Tas norāda uz nepieciešamību racionalizēt autentifikācijas procesu. Latvija varētu apsvērt iespēju pieprasīt tiesnešiem akreditācijas datus tikai vienu reizi, ļaujot viņiem noteiktā termiņā parakstīt tik daudz brīdinājumu, cik nepieciešams. Lai racionalizētu parakstīšanas procesu, būtu ieteicams ieviest automatizētu parakstīšanas un nosūtīšanas procesu TIS un deleģēt šo uzdevumu tiesnešu palīgiem. Šāds risinājums ir ieviests citās valstīs, piemēram, Vācijā, kur vēsturiski tiesu sekretāri ir pilnvaroti administrēt līdzvērtīgas procedūras. E-paraksta un autentifikācijas procesu uzlabošana palīdzētu palielināt brīdinājuma procedūras efektivitāti un samazināt tiesnešu darba slodzi, atstājot resursus pieejamus lietām, kurās nepieciešams analītisks darbs.
Daži tiesneši pauda bažas par iespējamo atbildību par šādu brīdinājumu automātisku parakstīšanu. Tomēr jāņem vērā, ka brīdinājumu automātiska parakstīšana nav lēmums. Brīdinājums ir procesa sākumpunkts, un vēlāk ar tiesneša lēmumu pieņemtā pirmā instance nav automātiska un nav galīga – to var apstrīdēt apelācijas instances tiesā. Tādējādi šādā gadījumā mākslīgais intelekts vai vienkārši algoritmu izmantošana netiktu attiecināta uz brīdinājuma procedūras pamatlēmumiem, bet gan uz ļoti specifisku administratīvu uzdevumu – brīdinājuma parakstīšanu un nosūtīšanu. Līdz ar to, ieviešot automatizāciju, visticamāk, būtu zems risks, ka tas varētu negatīvi ietekmēt negodīgus lēmumus vai ierobežot piekļuvi tiesai. Tā vietā parakstu automatizācija veicinātu administratīvā sloga mazināšanu tiesnešiem, paātrinātu procesus un veicinātu brīdinājuma procedūras plūdenumu Latvijā.
Brīdinājuma procedūras kartēšana (sk. Attēls 4.2) liecināja, ka tā ir lieliska iespēja automatizēšanai. Brīdinājuma procedūrai seko skaidras darbības, kuru pamatā ir noteiktas prasības, kuras var pārvērst vienkāršos noteikumos. Tomēr pašreizējā procesā brīdinājuma procedūra tieslietu amatpersonām ir laikietilpīga un ietver tikai formālu tiesvedību.
Starp automatizācijai piemērotajiem aspektiem Latvija varētu apsvērt ar laiku saistīto procesu automatizāciju. Piemēram, sistēma varētu automātiski ģenerēt lēmumu, ja parādnieks noteiktā laikā neveic noteiktas darbības. Tāpat būtu vēlams automatizēt procedūras beigas, kad parāds tiek samaksāts vai apstrīdēts, vai turpināt procesu, ja atbildētājs neiebilst pret prasību (sk. Attēls 4.3).
Avots: Paša autora dizains.
Automatizācija varētu attiekties arī uz lēmumiem par brīdinājuma izteikšanu un izpildāmiem lēmumiem, jo tie ir pamatoti ar skaidrām formālām prasībām Civilprocesa likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr.792. Līdzīga pieeja ir Vācijā, kur brīdinājums tiek automātiski ģenerēts kā oficiāls tiesas dokuments (sk. Logs 4.4). Šo aspektu automatizācija palīdzētu Latvijas tieslietu sistēmai pārdalīt un optimizēt ierobežotos resursus ar administratīviem uzdevumiem, piemēram, rīkojumiem par zīmogu, analītiskākiem uzdevumiem.
ES valstis sāka īstenot Eiropas maksājuma rīkojuma regulu 2008. gadā. Īstenošanas process ES valstīs ir uzrādījis progresu virkni. Dažas valstis to ir efektīvi iekļāvušas savos tiesiskajos regulējumos, racionalizējot pārrobežu parādu piedziņu. Automatizācijai ir bijusi galvenā loma šajā procesā, uzlabojot procedūru efektivitāti un precizitāti. Tā tas ir Vācijas gadījumā.
Atšķirībā no citām valstīm, Vācijā maksājuma rīkojuma procedūras ir automatizētas visās federālajās zemēs. Pieteikumus var iesniegt vai nu uz iepriekš nodrukātām papīra veidlapām, vai arī izmantojot elektronisku datu apmaiņu, ievērojot digitālā dizaina principu un daudzkanālu pieeju. Vairāki pakalpojumu sniedzēji piedāvā programmatūras programmas elektroniskai pieteikumu iesniegšanai automatizētās maksājuma rīkojuma procedūrās. Dažās vietējās tiesās ir iespējams arī iesniegt pieteikumus tiešsaistē. Tiem, kas vēlas maksājuma uzdevumu iesniegt papīra formātā, kancelejas veikalos var iegādāties iepriekš nodrukātas papīra veidlapas.
Avots: Eiropas Savienība (2022[13]), Eiropas maksājuma rīkojums: Vācija, https://e-justice.europa.eu/41/EN/european_payment_order?GERMANY&member=1.
Tiesnešu un tieslietu ierēdņu atbalstam būtu noderīga informācijas iegūšana un datu bāzes ar meklēšanu, kas ļautu ģenerēt lēmumu paraugus, kas aizpildīti ar atbilstošu informāciju par lietu. Vienota brīdinājuma iesniegšanas sistēma ir vēl viens svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, pilnveidojot brīdinājuma procedūru un atbalstot tiesnešu un tieslietu ierēdņu ikdienas darbu. Brīdinājuma procedūras kartēšanā atklājās, ka šobrīd nav iespējas nosūtīt brīdinājumu caur sistēmu Latvija.lv, un atbilde vienotās sistēmas ietvaros neatgriežas. Būtu vēlama turpmāka sistēmu integrācija (sk. 3. nodaļu “Kanāli un netraucēta informācijas un lietu pārsūtīšana”).
Tā kā mākslīgā intelekta izmantošana tieslietu sistēmā kļūst arvien izplatītāka un vairs nav nekas neparasts, vienlaicīgi ar korekcijām Civilprocesa likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 792 būtu apsverama automatizācija un mākslīgā intelekta izmantošana. Vērā būtu ņemami īpaši apsvērumi, ņemot vērā Latvijas tiesisko un sociālo kontekstu (sk. 2. nodaļu „Tehnoloģiju sasniegumu pārvaldība un 3. pīlārs: Ētika un drošības pasākumi“).
Dažas ieinteresētās puses ir paudušas bažas, ka automatizācijas ieviešana brīdinājuma procedūrā varētu būt pretrunā ar tiesībām uz pieeju tiesai, jo īpaši ar Latvijas Satversmes 92.pantā garantēto piekļuvi tiesai. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka brīdinājuma procedūras automatizāciju var attaisnot vairāki apsvērumi. Pirmkārt, kā paskaidrots iepriekš šajā sadaļā, brīdinājuma procedūra ir neobligāts tiesvedības veids (sk. Brīdinājuma procedūra). Turklāt tiesas izdotais lēmums, izsakot brīdinājumu, nav galīgs, jo parādnieks saglabā tiesības uzsākt parasto procesu pret kreditoru un apstrīdēt parāda pamatotību vai izpildāmību. Visbeidzot, līdzīgas automatizētas procedūras jau tiek ieviestas citās ES valstīs, piemēram, Vācijā (sk. Logs 4.4). Proti, brīdinājuma procedūras kartēšana un tiesiskuma digitālās transformācijas plašāka aina Latvijā norādīja uz nepieciešamību nodrošināt digitālo infrastruktūru, lai atbalstītu mākslīgā intelekta ieviešanu, tostarp uzticamu interneta savienojumu un tehnoloģiju pieejamību. To varētu papildināt ar adekvātu apmācību par mākslīgā intelekta atbalstītu lēmumu izmantošanu un interpretāciju civildienesta ierēdņiem, nepārtraukti stiprinot vispārējo izpratni par jaunāko labāko praksi, regulējuma attīstību un norādījumiem, ieskaitot ES Mākslīgā intelekta likumu (sk. 2. nodaļas 2.8. logu). Šie centieni ir labi jāsaskaņo ar tiesiskumu, digitālo pārveidi un plašākām valsts stratēģijām (sk. 1. nodaļu un 2. nodaļu „Stratēģiskā pieeja strīdu izšķiršanai“).
Faktu noskaidrošanas intervijas aktualizēja tehniskos aspektus, kurus varētu uzlabot TIS un e-lietas platformā un portālā brīdinājuma procedūras kontekstā. Ieinteresētās personas minēja tehniskos aspektus, kurus varētu uzlabot, piemēram, pieļaujamo pielikumu izmēru, viena un tā paša dokumenta atkārtotas iesniegšanas iespēja vairākas reizes, un grūtības sekot līdzi jaunākajiem tiesu lietu atjauninājumiem TIS. Ir vērts atzīmēt, ka lielākā daļa šo problēmu atspoguļo nepilnības Latvijas plašākā digitālā un datu pārvaldības modelī, kas uzsvērtas visā šajā ziņojumā (sk. 2. nodaļu „Datu pārvaldība un tās stratēģiskā izmantošana“ un 3. nodaļu „Digitālās transformācijas attīstība“).
Intervijas un brīdinājuma procedūras pakalpojuma kartēšana norādīja arī uz citām tehniskām problēmām TIS lietošanā. Darbiniekiem manuāli jāpārbauda parādnieka vārds/uzvārds un viņa adrese, jo sistēma nav pieslēgta Fizisko personu reģistram. Īpaši problemātiski tas kļūst tad, ja parādniekam ir izplatīts uzvārds vai kreditors ir nepareizi norādījis vārdu/uzvārdu vai adresi. Šo problēmu varētu atrisināt, ja pieteikuma stadijā sistēma varētu automātiski savienot kreditora sniegto informāciju ar reģistros pieejamo informāciju. Tas ļautu izvairīties no nepareiziem uzvārdiem vai kļūdām parādnieku adresēs.
Tāpat šobrīd tiesām ir manuāli jāpārliecinās, vai valsts nodeva ir samaksāta, jo kreditori savam pieteikumam pievieno samaksu apliecinošu dokumentu. Latvija varētu apsvērt iespēju tiešsaistes pieteikumā iekļaut norēķinu iespēju. Pats brīdinājums, parādnieka atbildes veidne un lēmums par prasības izpildi var tikt ģenerēti automātiski, izmantojot sistēmai sniegto informāciju.
Ir iespējams panākt lielāku efektivitāti parādnieka apziņošanā, ieviešot elektroniskos paziņojumus saskaņā ar citu ESAO valstu labo praksi (sk. Logs 4.5). Saziņas paplašināšana ar pusēm un/vai to juridiskajiem pārstāvjiem, izmantojot tiešsaistes kanālus, varētu sniegt vairākus uzlabojumus, piemēram, atvieglotu un samazinātu izmaksas un samazinātu laiku, kas parasti tiek pavadīts, lai tās informētu. Reformas šajā sakarā jāvērtē uz Satversmes fona, kas paredz pienācīgā kārtā saņemt parādnieka brīdinājumu.
Norvēģija plaši izmanto digitālo saziņu starp pilsoņiem un valdību. Šī apņemšanās veicināt digitālo saziņu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ir ne tikai priekšrocība, bet arī Norvēģijas tiesību aktos juridiski noteikta prasība. Šīs iniciatīvas galvenais mērķis ir uzlabot sabiedrisko pakalpojumu efektivitāti, racionalizējot mijiedarbību un efektīvāk novirzot publiskos resursus.
Nozīmīgs šīs digitālās transformācijas aspekts ir digitālās pastkastes kā noklusējuma saziņas veida starp pilsoņiem un valsts iestādēm izveide. Tiklīdz valdībai ir pilsoņa digitālā kontaktinformācija (piemēram, ID-porten pieteikšanās, tālruņa numurs vai e-pasta adrese), visa oficiālā saziņa tiek automātiski novirzīta uz drošu digitālo pastkasti. Lai iedzīvotāji tiktu operatīvi informēti par jaunām ziņām, paziņojumi tiek nosūtīti arī ar SMS vai uz personīgo e-pastu. Svarīgi ir tas, ka iedzīvotāji saglabā iespēju "atteikties" no digitālās saziņas, ja viņi dod priekšroku saņemt tradicionālās vēstules papīra formātā.
Šī novatoriskā pieeja ne tikai atspoguļo Norvēģijas apņemšanos modernizēt savus sabiedriskos pakalpojumus, bet arī uzsver tās apņemšanos padarīt saviem pilsoņiem mijiedarbību ar valdību pēc iespējas ērtāku un efektīvāku.
Avots: Norvēģijas valdība (2022[14]), Digitālā saziņa, https://www.norge.no/en/digital-citizen/digital-communication.
Patērētāju strīdi izriet no patērētāju tiesību aktiem un ietver konfliktus starp personu, kas ir iegādājusies preces vai pakalpojumus no citas personas vai organizācijas, kas rīkojas saskaņā ar savām ekonomiskajām vai profesionālajām spējām. (Vītoliņa, 2015[15]). Praksē patērētāju strīdi ir saistīti ar konfliktiem, kas saistīti ar preču vai pakalpojumu kvalitāti, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbības kavējumiem vai negodīgiem līguma noteikumiem.
Atšķirībā no diviem iepriekšējiem prasību veidiem – vienkāršotās procedūras un brīdinājuma procedūras — patērētāju lietas neietilpst atsevišķā civiltiesvedības kategorijā bez īpašiem Civilprocesa likuma noteiktiem noteikumiem. Tomēr šiem strīdiem pirms tiesvedības ir noteiktas īpatnības, lielākā daļa no tām ir paredzētas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Patērētāju tiesību aizsardzības likums nosaka, ka visi strīdi starp tirgotāju/pakalpojuma sniedzēju un patērētāju ir jārisina mierizlīguma ceļā, pirms mēģinājuma meklēt risinājumu ar kādu no strīdu risināšanas mehānismiem, kas sīkāk aprakstīti turpmākajās sadaļās. Pārrobežu konfliktu gadījumā prasītājiem ir jāsazinās ar Eiropas Patērētāju centru tīklu (European Union, 2022[16]).
Ja puses nevar atrisināt strīdu miermīlīgā ceļā, patērētājam jāiesniedz tirgotājam/pakalpojumu sniedzējam elektroniski vai papīra formātā iesniegums, kurā norādīts strīds, pievienojot darījumu apliecinošu dokumentu kopijas un, ja iespējams, iesniegumu pamatojošas kopijas.
Pēc rakstiska iesnieguma saņemšanas, tirgotājs/pakalpojuma sniedzējs var:
1. Pieprasīt, lai patērētājs uzrāda vai nodod strīdīgās preces, pēc tam 15 darba dienu laikā tam ir jāsniedz rakstiska atbilde.
2. Nesniegt atbildi, kas tiks uzskatīta par prasījuma noraidīšanu.
3. Sniegt pamatotu prasījuma noraidīšanu (15 dienu laikā).
4. Piedāvāt alternatīvu strīda risinājumu, ja viņi uzskata, ka prasība nav nepamatota (15 dienu laikā). Ja piedāvātais risinājums patērētāju apmierina, strīds ir uzskatāms par atrisinātu.
Ja tirgotājs/pakalpojuma sniedzējs noraida prasījumu vai piedāvātais risinājums nav apmierinošs, patērētājs var vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), kas galu galā var nonākt Patērētāju strīdu izšķiršanas komisijā (PTAC), vērsties pie nozares ārpustiesas strīda risinātāja (ombuda) attiecīgajā nozarē, ja tāds pastāv, meklēt alternatīvus strīda izšķiršanas mehānismus, vai iesniegt prasību tiesā — vienkāršotā, brīdinājuma vai parastā procedūrā — atkarībā no prasības vērtības.
Patērētāji var piekļūt informācijai par savām tiesībām un pieejamajām strīdu risināšanas iespējām, izmantojot Juridiskās palīdzības birojus, Latvijas visaptverošo vienas pieturas aģentūras platformu Latvija.lv (sk. 3 nodaļu „Vienas pieturas aģentūras“), PTAC vai to tīmekļa vietnēs (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Patērētāju strīdu risināšanas komisija) (sk. Attēls 4.4).
Avots: Paša autora dizains.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) ir Ekonomikas ministrijas pārziņā esošā civiliestāde, kas ir atbildīga par patērētāju tiesību un viņu interešu aizsardzības nodrošināšanu (Government of Latvia, 2023[17]). PTAC piedāvā patērētājiem bezmaksas pakalpojumus un risina konfliktus starp patērētājiem un tirgotājiem saistībā ar preču vai pakalpojumu piegādi, tostarp sabiedrisko transportu. Centrs Latvijā gūst atzinību uzņēmēju un iedzīvotāju vidū.
No tā galvenajām kompetencēm PTAC sniedz juridiskas konsultācijas un palīdzību patērētāju sūdzību izskatīšanā, kas saistītas ar patērētāju tiesību pārkāpumiem. Atbalsts var ietvert palīdzību patērētājiem sarunās ar tirgotājiem vai pakalpojumu sniedzējiem. Praksē faktu noskaidrošanas intervijās atklājās, ka PTAC parasti nerisina gadījumus, kad konkrēta nozare ir nozīmējusi ārpustiesas strīdu risināšanas iestādi. Piemēram, ja patērētājs iesaistās strīdā ar banku vai apdrošinātāju, viņš tiek aicināts izmantot īpašas vidutāja shēmas šīm nozarēm. Līdz ar to šādus strīdus nevar risināt ar PTAC starpniecību.
PTAC kompetencei ir vairāki ierobežojumi. Centra kompetencē ir tikai strīdi, kas saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzības tiesībām. Attiecībā uz konfliktiem un konflikta daļām, kas neatbilst patērētāju aizsardzības tiesību aktiem, patērētājiem ir jāvēršas tiesā. Šāds scenārijs rodas, piemēram, ja patērētājs pieprasa zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz juridiskiem pamatiem, kas nav saistīti ar patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktiem. Turklāt PTAC jurisdikciju vēl vairāk ierobežo speciāli izņēmumi, jo īpaši kosmētikas, ķīmisko vielu un mājokļu jomā. Šādās situācijās patērētājiem ir jāvēršas pēc palīdzības pie citām attiecīgajām iestādēm.
Konfliktu risināšanas ceļš ar PTAC starpniecību piedāvā divpakāpju procedūru. Pirmais solis notiek ar pašu PTAC. PTAC pārvalda otro posmu. PTAC darbojas kā PSRK sekretariāts. Gan patērētāji, gan tirgotāji var bez maksas izmantot sūdzību iesniegšanas procedūras abos posmos, ieskaitot komisijas piedāvāto risinājumu.
Pirmais solis PTAC tiek uzsākts, patērētājam iesniedzot prasību. Lai gan prasības var iesniegt arī, izmantojot ES SIT platformu (sk. LogsLogs 4.6), tas attiecas tikai uz diviem gadījumiem gadā. PTAC sazinās ar tirgotāju. Kā minēts iepriekš, patērētājiem ir tieši jāsadarbojas ar tirgotāju, lai ar divpusējiem mēģinājumiem censtos atrisināt strīdu pirms vēršanās centrā. Līdz ar to PTAC nodarbojas ar lietām, kuras nav izšķiramas divpusēji. Tas ietver gadījumus, kad tirgotāji neatbildēja uz patērētāju divpusējiem centieniem risināt konfliktu. Ja patērētājs nav sazinājies ar tirgotāju pirms vēršanās centrā, PTAC viņus virza vispirms sazināties ar tirgotāju. Centrs arī noraida gadījumus, ja viņiem trūkst kompetences to izskatīšanai. Rezumējot, galvenokārt patērētāji ir atbildīgi par atbilstošās vidutāja shēmas noteikšanu. Ja patērētājs vēršas pie nepareizas vidutāja shēmas, PTAC sniedz atbalstu virziena norādīšanas veidā. PTAC lēš, ka gadā tas saņem aptuveni 3000 patērētāju sūdzību.
Ja lieta ir pieņemama, centrs vispirms izskata patērētāja prasību un, ja nepieciešams, izskaidro viņa tiesības. Centrs vajadzības gadījumā sazinās ar tirgotāju un mēģina atvieglot risinājumu, apspriežoties ar tirgotāju, ja tas tiek uzskatīts par vajadzīgu. Ja sūdzība šajā pirmajā posmā netiek atrisināta, centrs pēc patērētāja pieprasījuma var nodot lietu5 PSRK. PSRK ir neatkarīga koleģiāla lēmējinstitūcija, kurai ir tiesības izšķirt strīdus starp patērētājiem un pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem (Government of Latvia, 2021[18]). Komisija lietu izvērtē, pamatojoties uz patērētāja rakstisku iesniegumu un tirgotāja vai pakalpojuma sniedzēja sniegtajiem paskaidrojumiem, pēc vajadzības organizējot uzklausīšanu. Komisija pieņem lēmumu 90 dienu laikā no dokumenta saņemšanas dienas.
Iepriekš PSRK lēmumus izdeva aptuveni 150 reižu gadā. Tomēr 2022. gada pirmajos 6 mēnešos tas attiecās uz aptuveni 150 sūdzībām, kā rezultātā tiek lēsts, ka gadā ir 300 lietas. Kopumā, salīdzinot ar visiem Latvijas iedzīvotājiem, 150 līdz 300 lietu diapazons vispārējā ombuda shēmā šķiet salīdzinoši zems un rada bažas, ka daudziem patērētājiem var nebūt pieejama formāla strīdu izšķiršana mazāka apjoma strīdiem.
PSRK kompetencei ir arī daži ierobežojumi. No tās jurisdikcijas ir izslēgti strīdi (Government of Latvia, 1999[19]), kas:
1. ir nenozīmīgi vai kaitinoši
2. attiecas uz preču vai pakalpojumu cenu, kas nepārsniedz 20 EUR vai pārsniedz 14 000 EUR
3. ir par juridiskiem pakalpojumiem
4. ir par veselības aprūpes pakalpojumiem
5. ir par dzīvojamo telpu un ar to saistīto platību izmantošanu
6. ir par apdrošināšanas pakalpojumiem transportlīdzekļu īpašniekiem
7. ko vienlaikus izskata tiesa vai cita ārpustiesas strīdu risināšanas iestāde (ombuds)
8. kuru pārbaude būtiski traucētu PSRK efektīvu darbību.
PSRK lēmumus pieņem ar balsu vairākumu. PSRK var arī pieņemt lēmumu, ka ekspertīzes izmaksas tirgotājam vai pakalpojuma sniedzējam ir jāatmaksā patērētājam, ja patērētājs gūst virsroku, lieta ir atrisināta vai patērētājs ir apmierināts ar tirgotāja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvāto risinājumu. Lēmumā var piedāvāt arī savu tiesību aizsardzības līdzekli, ja patērētāja prasība ir nesamērīga vai neatbilst likumam. PSRK var arī izbeigt strīdu, ja patērētāja prasība ir nepamatota. Neatkarīgi no tā satura lēmumam ir jābūt pamatotam.
Lēmums nav saistošs; tas kalpo tikai kā ieteikums un nav pārsūdzams. Šis lēmums ir īstenojams 30 dienu laikā. Tiek lēsts, ka 50-60% tirgotāju lēmumus nepilda. Vienīgās sekas ir tādas, ka PTAC savā mājaslapā publicē to tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju nosaukumus, kuri nepilda viņu lēmumus. Tas nozīmē, ka lēmumu nevar izmantot, lai no valsts tiesu iestādēm pieprasītu izpildu dokumentus. Līdz ar to, ja tirgotājs vai pakalpojuma sniedzējs nepilda PTAC pieņemto lēmumu, patērētājam ir jāuzsāk tiesvedība, un PSRK lēmums būs tikai tiesā izskatāms fakts. Tas ir spēcīgs stimuls tirgotājiem ievērot komisijas lēmumu.
PTAC un PSRK izmantotie saziņas kanāli, galvenokārt, ir e-pasts un papīra pasts. Pašlaik abas iestādes neizmanto nekādas platformas, lai pārvaldītu iekšējo un ārējo komunikāciju. Piemēram, Latviju varētu iedvesmot starptautiskās iniciatīvas Eiropas Savienībā un Kanādā, lai uzlabotu patērētāju strīdu izšķiršanas tiešsaistē procesus un pakalpojumus (sk. Logs 4.6).
Eiropas Savienības strīdu izšķiršanas tiešsaistē (ES SIT) platforma piedāvā patērētājiem un tirgotājiem/pakalpojumu sniedzējiem tiešsaistes rīku, ar kura palīdzību viņi var atrisināt patērētāju problēmas ārpus tiesas. Platforma ir pieejama patērētājiem, kuri saskaras ar strīdiem saistībā ar produktiem un pakalpojumiem, kas iegādāti no tiešsaistes mazumtirgotājiem vai tirgotājiem. Tas veicina tiešas diskusijas un risinājumu starp iesaistītajām pusēm vai ar platformu saistītu strīdu izšķiršanas struktūru. Šī platforma ir pieejama patērētājiem un tirgotājiem, kas atrodas Eiropas Savienībā, Islandē, Lihtenšteinā un Norvēģijā. Turklāt tirgotāji var izmantot platformu, lai risinātu strīdus ar patērētājiem, kas dzīvo Beļģijā, Vācijā, Luksemburgā un Polijā, iesaistot apstiprinātu strīdu izšķiršanas iestādi. Puses var iesniegt savas pretenzijas tieši platformā no jebkura veida ierīces un visās ES valodās, islandiešu un norvēģu valodā.
ES regulas uzliek par pienākumu tiešsaistes tirgotājiem norādīt e-pasta adresi un viegli pieejamu saiti uz SIT platformu. Patērētāji var sazināties ar tirgotājiem, izmantojot šo platformu. Tirgotāji tiek informēti par pieprasījumu, un viņiem ir divas iespējas:
1. Piekrist sadarboties ar patērētājiem, izmantojot platformu, lai mēģinātu tieši atrisināt strīdu ne ilgāk kā 90 dienu laikā. Šajā gadījumā platforma atvieglo sapulču plānošanu un ziņojumu un dokumentu apmaiņu.
2. Noraidīt pieprasījumu. Ja patērētājs neatkāpjas no procesa 90 dienu laikā, puses var izvēlēties iesniegt savu strīdu strīdu izšķiršanas iestādei. Viņiem ir 30 dienas laika, lai vienotos par kompetentu strīdu izšķiršanas iestādi. Pretējā gadījumā viņi meklē citus strīdu izšķiršanas mehānismus.
Platforma kalpo kā centrālais piekļuves punkts visām alternatīvo strīdu izšķiršanas iestādēm Eiropā, kas ir vērtīgs instruments, ja tirgotāji un patērētāji atrodas dažādās Eiropas valstīs. ES SIT platforma nodrošina vienkāršu un pieejamu rīku strīdu risināšanai tiešsaistē. Tas ir novatorisks rīks, kas palīdz patērētājiem un tirgotājiem ietaupīt laiku un naudu ar apgrūtinošām tiesas procedūrām. Platforma veicina uzticēšanos Eiropas digitālajam vienotajam tirgum, veicina tiešsaistes tirgus un pārrobežu tirdzniecību Eiropas Savienībā.
Kvebekā Patērētāju aizsardzības aģentūra (CPA) piedāvā bezmaksas un objektīvu SIT platformu, kas paredzēta, lai risinātu konfliktus starp patērētājiem un tirgotājiem. Kopš 2016. gada PARLe ir bijusi izvēles platforma, kad CPA nolēma ieviest SIT mehānismu Kvebekā. PARLe nodrošina ātru un bezmaksas tiešsaistes pakalpojumu mazas intensitātes strīdu risināšanai saistībā ar patērētāju aizsardzību.
Tās modularitātes dēļ PARLe ir izstrādāta, lai sadarbībā ar Kanādas Tieslietu ministriju atbalstītu CPA SIT platformas ieviešanā, kas ir daļa no stratēģiskajiem mērķiem 2014.–2018. gadam. Patērētājiem, kuri vēlas uzsākt strīdu izšķiršanas procesu, izmantojot “PARLe consommation”, vispirms jāsazinās ar CPA. Ja viņi atbildīs lietošanas noteikumiem, aģentūras darbinieks nosūtīs viņiem e-pastu ar saiti uz platformu un informāciju, kas viņiem palīdzēs šajā procesā. Lai piekļūtu platformai, patērētājiem ir jāizpilda divi nosacījumi: 1) iesaiste civiltiesiskā strīdā; un 2) otra puse ir iesaistītais tirgotājs. Kad šie nosacījumi ir izpildīti, patērētāji var atvērt kontu platformā un izveidot datni, lai iesniegtu priekšlikumu otrai pusei. Platforma nodrošina lietotāja rokasgrāmatu un jaunāko spriedumu kopsavilkumus, lai palīdzētu patērētājiem izveidot un pamatot savu piedāvāto risinājumu. Tirgotāji var pieņemt priekšlikumu vai iesniegt pretpriekšlikumu. Puses var pieprasīt sertificētu mediatoru, tiklīdz ir iesniegts priekšlikums un pretpriekšlikums. Ja pēc 20 dienu sarunām netiks rasts risinājums, strīda izšķiršanai automātiski tiks iecelts mediators. Platforma piedāvā iespēju lejupielādēt līguma dokumentu, ko vēlāk var izmantot izlīguma noslēgšanai, iesniedzot pretenziju.
PARLe jau ir pārvaldījusi vairāk nekā 5 000 lietu saistībā ar CPA, un 70% gadījumu ir izdevies panākt vienošanos (45% tas notika sarunu posmā un 25 % — mediācijas posmā). PARLe panākumi patērētāju aizsardzības jomā ir acīmredzami dažādos aspektos. Lai gan lietu izskatīšana Kvebekā var ilgt līdz pat 1,5 gadiem, ar PARLe līgumiem izlīgums tiek panākts vidēji 28 dienu laikā par gandrīz 7% no izmaksām. Arī klientu un tirgotāju apmierinātības rādītāji ar PARLe platformu ir ļoti augsti, un gandrīz 90% ir apmierināti ar CPA.
Avots: Eiropas Komisija (2023[20]), Atrodiet risinājumu savai patērētāju problēmai, https://ec.europa.eu/consumers/odr/main/index.cfm?event=main.home2.show&lng=EN; Office de la Protection du Consommateur (2022[21]), What is PARLe consommation?, https://www.opc.gouv.qc.ca/a-propos/parle/description/; Cyberjustice (2022[22]), PARLe: Pārveidojiet tiesas pieredzi, izmantojot tiešsaistes strīdu izšķiršanu, https://cyberjustice.openum.ca/files/sites/102/Livret_LABOCJ_PARLe_demilettre_GN-1-Corrige%CC%81-2.pdf.
Latvija varētu apsvērt, vai pašreizējā divpakāpju procedūra, ko piedāvā PTAC apvienojumā ar PSRK, nodrošina ērtu pieeju efektīvai strīdu izšķiršanai. Šīs divpakāpju procedūras priekšrocība ir tā, ka tā nodrošina, ka patērētāji tiek informēti par savu juridisko stāvokli pirms samierināšanas procedūras uzsākšanas. Trūkums varētu būt tas, ka patērētāji to var neuzskatīt kā taisnu un zemu šķēršļu ceļu uz strīdu izšķiršanu, jo viņiem vispirms ir jāiziet procedūra ar PTAC, pirms viņi nonāk strīdu izšķiršanas stadijā ar PSRK. Faktu noskaidrošanas intervijas un savāktie dati liecina, ka PSRK nonāk mazāk nekā 10% sūdzību. Tas var radīt jautājumus par to, vai pašreizējā divpakāpju procedūra piedāvā ātru piekļuvi strīdu izšķiršanai. Tāpēc ir ieteicams pārskatīt divpakāpju procedūru, izstrādājot pieejas, kurās patērētājiem rodas skaidrs un vienkāršs ceļš uz ombuda procedūru (sk. Patērētāju strīdu izšķiršanas mehānismu pārveidošana).
Ombuda shēmas ir bezmaksas un pieejamas iespēja pilsoņiem vai patērētājiem, kuri meklē tiesiskās aizsardzības līdzekļus kā valsts un/vai privātā sektora preču vai pakalpojumu saņēmēji. Tās tiek sauktas arī par “ombudiem” vai samierināšanas shēmām. Ombuda shēmas ir procedūras, kurās puses iesniedz savus faktus un viedokļus ombudam, kurš dalās ar šo saziņu ar otru pusi. Šī pieeja samazina tiesā iesniegto lietu skaitu, jo puses bieži vien atrisina strīdu ar ombuda procesa palīdzību bez nepieciešamības uzsākt tiesvedību.
Pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis ombudiem iesniegto sūdzību skaits, kā arī politikas veidotāji lielu uzmanību pievērš efektīvu strīdu izšķiršanas sistēmu izstrādei patērētāju un tirgotāju strīdiem. Ombuda shēmu pieņemšanu patērētāju tirdzniecības strīdiem veicina divi galvenie faktori. Pirmais faktors ir apziņa, ka esošie strīdu izšķiršanas mehānismi bieži vien nespēj apmierināt patērētāju un tirgotāju strīdu vajadzības. Jo īpaši tiesvedība un mediācija var izrādīties pārāk dārga un laikietilpīga maziem tiešsaistes darījumiem. Piemēram, darījumi, kuru vērtība ir mazāka par 100 EUR, reti mudina patērētājus uzsākt pilnu tiesas procesu vai iesaistīties ilgstošās pārrunās ar tirgotāju (Bradford, Creutzfeldt and Steffek, 2022[23]).
Otrkārt, ombuda shēmas sakņojas atziņā, ka tiešsaistes tirdzniecības izaugsmei ir nepieciešami pievilcīgi SIT mehānismi. Pamatojoties uz principu “pielāgot forumu ķildai” (Sander and Goldberg, 1994[24]), tiešsaistes ombuda shēmas labi atbilst tiešsaistes patērētāju un tirgotāju darījumu būtībai. Ātrā procedūra labi atbilst pušu interesēm par ātriem un efektīviem darījumiem. Ja puses nespēj panākt risinājumu noteiktā termiņā (piemēram, mēneša laikā pēc visas informācijas iesniegšanas), ombuds izdod ieteikumu, kas parasti nav saistošs. Lai gan ieteikums nav obligāts, tas bieži tiek pieņemts, jo puses uzskata, ka ombuds ir godīga procedūra. Savukārt, ja abas puses piekrīt, ombudam var piešķirt pilnvaras pārveidot ieteikumu par izpildāmu instrumentu. Atsevišķos gadījumos likumdevēji var pilnvarot ombuda shēmas izdot saistošus ieteikumus. Piemēram, noteiktas ombuda shēmas var noteikt, ka ieteikumi ir saistoši tirgotājiem (bet ne patērētājiem) gadījumos, kas nepārsniedz noteiktu slieksni (piemēram, zem 500 EUR). Šis ir Apvienotās Karalistes gadījums (sk. Logs 4.7). Ja patērētājs pieņem Apvienotās Karalistes Finanšu ombuda dienesta lēmumu, tas kļūst saistošs uzņēmējiem (Financial Ombudsman Service, 2022[25]).
Vācijas Samierināšanas iestāde (Söp) ir neatkarīga un neitrāla patērētāju strīdu risināšanas iestāde. Tā ir alternatīva tiesām attiecībā uz individuāliem strīdiem starp ceļotājiem un uzņēmumiem. Söp ir kompetenta izskatīt strīdus, kuros iesaistīti uzņēmumi, kas piedalās samierināšanas procedūrā. Tas attiecas uz gandrīz 100% tālsatiksmes tūrisma uzņēmumu, kas saistīti ar Vāciju. Sūdzības ir bez maksas.
Söp iesniedz rakstisku samierināšanas priekšlikumu pēc juridiskās izvērtēšanas un faktu pārbaudes. Ja puses piekrīt samierināšanas ieteikumam, dokuments kļūst juridiski saistošs. Jebkurā samierināšanas procedūras posmā sūdzības iesniedzēji var iesniegt lietu tiesā.
Apvienotās Karalistes finanšu ombuda dienests ir bezmaksas un neatkarīgs alternatīvas strīdu izšķiršanas pakalpojums, kas izšķir sūdzības starp patērētājiem un uzņēmumiem, kas sniedz finanšu pakalpojumus. Ombuds ir kompetents izskatīt sūdzības par uzņēmumiem, kas sniedz mazumtirdzniecības finanšu produktus un pakalpojumus Apvienotajā Karalistē vai no tās. Tas nodrošina neformālu alternatīvu tiesu pakalpojumiem ar uzņēmumiem saistošiem lēmumiem.
Pirms sazināšanās ar Finanšu ombuda dienestu patērētājiem ir jāiesniedz sūdzība tieši finanšu uzņēmumam. Finanšu uzņēmumam ir astoņas nedēļas, lai sniegtu galīgo atbildi prasītājam. Ja klienti nav apmierināti ar uzņēmuma galīgo atbildi, viņi sešu mēnešu laikā var iesniegt sūdzību Finanšu ombuda dienestam. Tīmekļa vietne nodrošina tiešsaistes rīku, lai pārbaudītu strīda atbilstību. Pēc tam patērētāji var aizpildīt tiešsaistes sūdzības veidlapu. Abas puses var iesniegt pierādījumus. Patērētāji var izstāties no procesa jebkurā posmā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Lēmums kļūst uzņēmumam juridiski saistošs, tiklīdz patērētājs to ir apstiprinājis. Uzņēmumi nevar izstāties no procesa, un tiem ir jāievēro galīgais lēmums.
Avots: Schlichtungsstelle für den öffentlichen Personenverkehr e.V. (2023[26]),Samierināšanas procedūra, https://soep-online.de/en/the-conciliation-procedure/; Finanšu ombuda dienests (2022[25]), Kā mēs pieņemam lēmumus, https://www.financial-ombudsman.org.uk/who-we-are/make-decisions.
Ombuda procedūras ļauj pusēm paust savu viedokli un iesniegt dokumentus. Parasti tas notiek tiešsaistē, ieejot informāciju tiešsaistes platformās, vai pa e-pastu. Vairumā gadījumu lietotājiem ir arī iespēja sūtīt izrakstus un dokumentus papīra formātā pa pastu. Taču praksē biežāk tiek izmantoti elektroniskie saziņas līdzekļi. Parasti ar ombuda shēmu var sazināties arī pa tālruni, galvenokārt, lai uzzinātu par procedūru. Lielākā daļa ombuda shēmu ir izveidojušas procesuālos un izmaksu noteikumus to izveides tiesiskajā regulējumā. Šie noteikumi parasti ļauj ombuda shēmai izmantot dažādus strīdu izšķiršanas mehānismus, tostarp samierināšanu un mediāciju. Lietas var tikt izlemtas ar vai bez tiesas sēdes, tai skaitā liecinieku nopratināšanu. Praksē tiesas sēdes parasti notiek reti. Parasti faktu konstatēšana un lēmumu pieņemšana ombuda shēmā ir vienkāršāka nekā tiesas procesā.
Iemesls tam, ka procedūra ir vienkāršota un ātrāka, parasti neprasot vākt pierādījumus vai uzklausīt lieciniekus, ir tāds, ka ombuda procedūras ir paredzētas, lai atrisinātu lietas, kas ir mazāk sarežģītas un ar mazāku vērtību. Ņemot to vērā, ombuda shēmas nevajadzētu uzskatīt par mazākas nozīmes alternatīvu tiesas procesam. Tā vietā tie ir vērtīgs līdzeklis konfliktu risināšanai noteikta veida lietās (piemēram, lietās, kuru vērtība ir mazāka, piemēram, par 5000 EUR, 10 000 eiro vai 20 000 eiro), kurās puses bieži vien dod priekšroku ātrai strīdu atrisināšanai, nevis ilgākam un dārgam tiesas procesam. Ombuda tiesvedība ir efektīva gan tiešsaistes, gan klātienes darījumos ar šīm pazīmēm. Citiem vārdiem sakot, nav nepieciešams ierobežot ombuda shēmas ar tiešsaistes darījumiem.
Pēdējo desmit gadu laikā tiešsaistes ombuda tiesvedību skaits ir palielinājies (European Union, 2013[27]; 2013[28]). Tiešsaistes ombudu ieviešana ir labi saskaņota ar tiesiskuma vidi, kurai ir jāpārvalda liels skaits mazākas vērtības konfliktu, kuru pamatā jo īpaši, bet ne tikai, ir tiešsaistes darījumi. Citiem strīdu izšķiršanas mehānismiem, piemēram, tiesvedībai un mediācijai, bieži trūkst šiem strīdiem piemērota ietvara. Tiesas process bieži vien ir pārāk dārgs šādām mazvērtīgām prasībām, un puses bieži vien nav ieinteresētas uzsākt plašas diskusijas ar pretējo pusi, ko piedāvā mediācija.
Daudzas jurisdikcijas ir izveidojušas tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu samierināšanas iestāžu un ombuda shēmu kvalitāti, godīgumu un efektivitāti. Spilgts piemērs ir ES direktīva par patērētāju alternatīvu strīdu izšķiršanu (European Union, 2013[28]) saistībā ar ES regulu par patērētāju alternatīvu strīdu izšķiršanu. (European Union, 2013[27]). Šis dokumentu kopums paver ceļu neatkarīgai, objektīvai, pārredzamai, efektīvai, ātrai un godīgai strīdu izšķiršanai tiešsaistē starp patērētājiem un tirgotājiem ārpus tiesas. Tas arī nodrošina kopīgu pamatu ombuda shēmu un citu alternatīvu strīdu izšķiršanas struktūru darbībai Eiropas Savienībā. Šīs sistēmas ir svarīgas arī, lai reģionā veicinātu sadarbību un paraugprakses apmaiņu pārrobežu un iekšzemes strīdos.
Visbeidzot, ombuda shēmu nodrošinātājiem ir izdevies piedāvāt pievilcīgas strīdu izšķiršanas platformas, kas ir pārredzamas un uz lietotāju orientētas. Piemēram, tās piedāvā ērti lietojamas tiešsaistes veidlapas, kas ir saprotamas nespeciālistiem. Pakalpojumi, ko sniedz ombuda shēmas, parasti ir pieejami par pieņemamu cenu un patērētājiem bieži vien ir bez maksas. Tie ļauj arī pusēm būt informētām par lietas attīstību, padarot visu attiecīgo informāciju pieejamu platformā. Pievilcīgu un uz lietotāju vērstu tiešsaistes platformu piemēri ir Söp (Schlichtungsstelle für den öffentlichen Personenverkehr e.V.), Vācijas Federālā samierināšanas iestāde Vācijā, Apvienotās Karalistes Finanšu ombuda dienests Apvienotajā Karalistē (sk. Logs 4.7), Finanšu tirgu iestāde (Autorité des marchés financiers) un Patēriņa mediators (Médiateur de la consomation) Francijā (sk. Logs 4.8).
Francijā patērētāju ombudiem ir jānodrošina tiešsaistes kanāls, lai lietotāji varētu iesniegt savus strīdus. Finanšu tirgus iestādes ombuds (Autorité des marchés financiers, AMF) ir viens no dažādajiem Francijas patērētāju ombudiem. AMF ir bezmaksas pakalpojums, kas ir kompetents risināt finanšu strīdus, kuros iesaistīts finanšu starpnieks vai emitents. AMF platforma nodrošina rīkus, kas atvieglo lietotāju materiālu iesniegšanu un lietu pārvaldību. Platformā ir iekļauts pieņemamības novērtēšanas rīks, kas palīdz patērētājiem vērsties ar savu tiesvedību attiecīgajā iestādē. Ja pieprasījums ir pieņemams, lietotāji var aizpildīt tiešsaistes veidlapu un tieši iesniegt apliecinošos dokumentus. Platforma arī ļauj lietotājiem sekot līdzi prasības gaitai, izmantojot personīgo mediācijas lietas numuru.
Citi ombudi piedāvā arī uz lietotāju vērstas strīdu izšķiršanas platformas, ko veicina tiešsaistes rīki. Vācijas Samierināšanas iestāde (Söp) nodrošina detalizētu tiešsaistes veidlapu, lai novērtētu samierināšanas pieprasījumu pieņemamību un iesniegtu pieprasījumus, izmantojot to pašu rīku. Vispārējās samierināšanas iestādes (Universalschlichtungsstelle) tīmekļa vietne nodrošina arī iespēju iesniegt pieteikumus tiešsaistē. Patērētāji var piekļūt savai tiešsaistes personiskajai telpai, lai sekotu līdzi un pārraudzītu savu pieprasījumu norisi. Apvienotajā Karalistē Finanšu ombuda dienests nodrošina tiešsaistes rīku, lai pārbaudītu strīda atbilstību. Ja ir tiesības, patērētāji var aizpildīt tiešsaistes sūdzības veidlapu un augšupielādēt pierādījumu datnes, lai pamatotu savus apgalvojumus.
Avots: Autorité des marchés financiers (Autorité des marchés financiers, 2023[29]), Le Médiateur de l’AMF (The AMF Ombudsman), https://www.amf-france.org/fr/le-mediateur; Schlichtungsstelle für den öffentlichen Personenverkehr e.V. (2023[26]), Jūsu samierināšanas pieprasījums, https://soep-online.de/en/your-conciliation-request/; Vācijas federālā ombuda shēma (2023[30]), Laipni lūdzam Universalschlichtungsstelle (Vispārējā samierināšanas iestāde) tīmekļa vietnē, https://www.verbraucher-schlichter.de/english/english-version; Finanšu ombuda dienests (2022[31]), Sūdzības iesniegšana, https://www.financial-ombudsman.org.uk/make-complaint.
Cenšoties uzlabot strīdu izšķiršanas mehānismus valstī, Latvija varētu apsvērt iespēju paplašināt un modernizēt patērētāju un tirgotāju strīdu izšķiršanu, reformējot ombuda shēmu. Tas attiecas gan uz valsts mēroga ombuda ekosistēmas izveidi, gan uz atsevišķu ombuda shēmu organizēšanu.
Attiecībā uz valsts mēroga ombuda shēmas uzstādījumu Latvija varētu apsvērt iespēju nodrošināt ietvaru, kas ļautu visiem patērētājiem efektīvi atrisināt strīdus ar tirgotājiem. Šīs sistēmas mērķis varētu būt līdz minimumam samazināt šķēršļus ienākšanai tirgū, padarot patērētājiem vienkāršu ombuda procedūru ierosināšanu un iesaistīšanos tajās.
Svarīgs sākumpunkts, lai atvieglotu piekļuvi strīdu izšķiršanai, ir procesa uzsākšana. Šobrīd patērētājiem ir jānoskaidro, kurā iestādē vērsties, un PTAC gadījumā jāvirzās pa divpakāpju procedūru, lai atrisinātu strīdu. Varētu būt vērts apsvērt vienas pieturas aģentūras platformas izveidi visiem patērētāju un tirgotāju strīdiem vai, alternatīvi, izmantojot e-lieta portālu (“Elieta.lv”). Šādai platformai nebūtu nepieciešams apvienot visas esošās strīdu izšķiršanas struktūras vienā iestādē. Tā vietā viena ieejas platforma varētu sadalīt ienākošās sūdzības kompetentajām iestādēm, galvenokārt izmantojot algoritmus. Pārējos gadījumos ar sadali varētu tikt galā darbinieki. Šāds vienotas ieejas punkts sniegtu labumu patērētājiem, novēršot nenoteiktību vērsties nepareizajā iestādē. Turklāt pieteikumu vienotas ieejas punktā varētu izmantot, lai apturētu pretenziju termiņa ierobežojumu, piedāvājot patērētājiem pārliecību alternatīva strīda izšķiršanas mēģinājuma laikā.
Papildu potenciālu var izmantot, sniedzot plašu iespēju klāstu, nodrošinot vieglu piekļuvi ombuda shēmai jebkuram patērētāja un tirgotāja strīdam, kas varētu rasties. Šobrīd pastāv dažādi ierobežojumi. Pastāv dažas specializētas ombuda shēmas banku un apdrošināšanas strīdiem un vispārīgāka patērētāju strīdu izšķiršana, ko piedāvā PTAC kopā ar PSRK. Tomēr šīs specializētās shēmas neaptver daudzas juridiskās un tiesiskuma vajadzības, bet PTAC/PSRK kompetence daudzos aspektos ir ierobežota. Kopumā tas nozīmē, ka patērētājiem pašlaik ir tikai ierobežota piekļuve efektīvai patērētāju un tirgotāja strīdu izšķiršanai zemas vērtības prasību gadījumā. Tāpēc ir ieteicams nodrošināt visaptverošu ombuda piedāvājumu.
Pastāv vairāk alternatīvas, lai to panāktu (sk. Patērētāju strīdu izšķiršanas mehānismu pārveidošana). Viena pieeja ir veicināt nozarei raksturīgu ombuda shēmu izveidi (sk. LogsLogs 4.9). Vienlaikus cita dzīvotspējīga pieeja varētu būt vispārējas ombuda shēmas izveidošana, kas būtu kompetenta risināt visus strīdus, kuriem trūkst specializētas ombuda shēmas. Piemēram, Vācija ir izvēlējusies izveidot universālu ombuda shēmu. Vispārējā samierināšanas iestāde ir kompetenta izskatīt gandrīz visus patērētāju un tirgotāju strīdus, ja vien nepastāv augstākas prioritātes ombuda shēma (Universalschlichtungsstelle des Bundes, 2022[32]) (sk. Logs 4.9).
Vācijas Vispārējā samierināšanas iestāde ir neatkarīga, neitrāla, universāla ombuda shēma, kas ir kompetenta izskatīt visus strīdus, kas saistīti ar patērētāju līgumu, ja vien konkrētai alternatīvai strīda izšķiršanas struktūrai nav prioritāra kompetence strīda izšķiršanai. Tā piedāvā plašākas iespējas patērētājiem atrisināt savas lietas ārpus tiesas.
Strīdā jābūt iesaistītam tirgotājam, kas atrodas Vācijā, un patērētājam, kas dzīvo Eiropas Savienībā, Islandē, Lihtenšteinā vai Norvēģijā, un lietai jābūt brīvprātīgi ierosinātai. Dažu veidu strīdi ir izslēgti no Vispārējās samierināšanas iestādes kompetences, piemēram, tie, kas attiecas uz darba līgumiem, kas izriet no līgumiem par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, veselības aprūpes pakalpojumiem vai tālākizglītību un augstāko izglītību, ko nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji.
Patērētājs var aizpildīt sūdzību tiešsaistē, tieši savā tīmekļa vietnē, nosūtīt pa e-pastu vai vēstuli pa pastu vācu, angļu vai franču valodā. Procedūra patērētāju atbrīvo no maksas, savukārt tirgotājam ir jāmaksā nodeva saskaņā ar Vispārējās samierināšanas iestādes nolikumu. Līdz ar to Vispārējā samierināšanas iestāde piedāvā elastīgu, ātrāku un lētāku alternatīvu tiesas procesam.
Avots: Universalschlichtungsstelle des Bundes (2022[32]), Par mums, https://www.verbraucher-schlichter.de/english/english-version.
Lai atvieglotu piekļuvi strīdu izšķiršanai, būtu lietderīgi ļaut ombudiem pieņemt lēmumus par visu lietu, nevis ierobežot to tikai ar patērētāju tiesību aizsardzības jautājumiem. Šī pieeja tiek izmantota dažās citās jurisdikcijās, piemēram, Vācijā. Šķiet, ka nav nepārvarama iemesla ierobežot ombudu kompetenci ar patērētāju tiesību aizsardzības tiesībām Latvijā. Iemesls ir tāds, ka jo īpaši abas puses joprojām var tiesāties, ja tās nav apmierinātas ar ombuda lēmumu (neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz patērētāju aizsardzību vai kādu citu tiesību jomu). Šim nolūkam Latvija var apsvērt iespēju ļaut PSRK izlemt lietas, kas aptver visas tiesību jomas.
Vēl viens uzlabojums ir ombuda shēmu pārvaldības pārvērtēšana. Parasti labākā prakse ir nodrošināt šo tiesas iestāžu neitralitāti (sk. Patērētāju strīdu izšķiršanas mehānismu pārveidošana). Ombuda shēmu uzticamība var tikt apdraudēta, ja patērētājam vai tirgotājam ir bažas par procesa un iznākuma neitralitāti. Ņemot to vērā, ir ieteicams novērst interešu konfliktus, kas varētu radīt šaubas par lēmumu pieņemšanas objektivitāti. Piemēram, patērētāji varētu būt nobažījušies par PSRK neitralitāti, jo tās locekļus pašlaik deleģē tirgotāju asociācijas. Tas varētu likt patērētājiem apšaubīt, vai ir sagaidāms taisnīgs lēmums, ja lēmumu pieņēmējus ieceļ apvienība, kas pārstāv pretējo pusi.
Patērētāji var gūt labumu arī no nozaru ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismiem. Nozares var izveidot savus patērētāju strīdu ombudus, ko atbalsta nozaru asociācijas. Piemēram, asociācijai “Finance Latvia” ir savs ombuds strīdu risināšanai ar komercbankām, savukārt Latvijas Apdrošinātāju asociācijai ir ombuds strīdiem ar apdrošināšanas sabiedrībām, izņemot no transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas izrietošos strīdus. Turklāt katrs ombuds var noteikt savas kompetences jomu attiecībā uz konkrētiem lietu veidiem. Sūdzības iesniegšana ombudam nav priekšnoteikums tiesvedībai; patērētāji var apiet šo soli un vērsties uzreiz tiesā. Šīs shēmas ir jāreģistrē PTAC.
Ārpustiesas patērētāju strīdu izšķiršanas struktūras un procedūras ievēro vienotu standartu kopumu un vienotas prasības, kas izklāstītas īpašajā regulējumā, kas pazīstams kā Patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāju likums (Government of Latvia, 2015[33]). Šis regulējums palīdz nodrošināt to, ka Latvijas patērētāji var īstenot un aizsargāt savas tiesības, izmantojot objektīvu, caurskatāmu, efektīvu un taisnīgu nozaru strīdu ārpustiesas izšķiršanu.
Ja patērētāji izvēlas nozaru ārpustiesas strīdu izšķiršanu, ombudi var noteikt risinājumu, kas līdzinās kvazitiesai, piedāvāt risinājumu, līdzīgi kā samierinātājs, vai apvienot puses, lai veicinātu izlīguma panākšanu, līdzīgi kā to dara mediators.
Lēmumi pusēm nav saistoši, ja vien tās nav iepriekš informētas un devušas rakstisku piekrišanu (Government of Latvia, 2015[33]). Ja lēmums netiek uzspiests no paša sākuma, tas nav saistošs a fortiori, ja vien abas puses nepiekrīt piedāvātajam risinājumam vai nepanāk izlīgumu. Šie ombudi nosaka savas maksas. Piemēram, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas ombuds nosaka, ka patērētājiem ir jāiemaksā drošības nauda no 30 EUR līdz 250 EUR apmērā, pamatojoties uz prasības vērtību. Asociācijai “Finance Latvia” ir vienotas likmes depozīts 20 eiro apmērā. Depozīti tiek atmaksāti, ja patērētāja lieta ir veiksmīga.
Intervijās ar ieinteresētajām personām noskaidrojās, ka pašreizējā nozares ombudu struktūra pēc procedūrām ir līdzīga PTAC, un tie darbojas kā kvazitiesas. Katram ombudam ir savi procesuālie noteikumi, taču lēmumi parasti tiek pieņemti, pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem bez tiesas sēdes, ja vien tas nav nepieciešams. Šie ombudi arī saskaras ar problēmām, kas saistītas ar viņu lēmumu nepildīšanu. Turklāt šķiet, ka patērētāji aktīvi neizmanto ombuda pakalpojumus. Gan PTAC, gan ombudiem lēmumu neievērošana nozīmē, ka patērētāji pēc šo alternatīvo procedūru izmantošanas uzsāk tiesvedību. Ņemot vērā patērētāju prasību kopumā nelielo vērtību, tas varētu atturēt patērētājus no strīdu izšķiršanas procedūru veikšanas.
Ja automatizācijai tiktu izvēlētas patērētāju prasības, būtu piemērojami daudzi secinājumi, kas attiecas uz prasībām automatizētai lēmumu pieņemšanai un iespējamai mākslīgā intelekta integrācijai, kas izklāstīti iepriekšējās sadaļās par vienkāršotām procedūrām un brīdinājuma procedūrām.
Intervijas ar lietotāju dienestiem un patērētāju prasību kartēšana liecināja, ka pusēm būtu liels ieguvums no PTAC un nozaru ombudu platformu savienošanas ar tiesu. Šāda pieeja varētu būt izdevīga arī no patērētāju aizsardzības viedokļa, jo tā piedāvātu patērētājiem ērtāku piekļuvi visaptverošai informācijai par visām pieejamajām SIT iespējām. Tam būtu nepieciešams izveidot vienotu tiešsaistes platformu vai īpašu sadaļu esošajā TIS vai e-lieta portālā alternatīvas strīdu izšķiršanas rīkiem.
Kā liecina pieejamā informācija, liela problēma, kas aktuāla daudzās valstīs, kā arī Latvijā, ir tirgotāju neieinteresētība ombuda procedūrās un piedalīšanās tajos. Dažas Eiropas dalībvalstis uz to ir reaģējušas, paredzot tirgotāju līdzdalību kopumā vai vismaz atsevišķās nozarēs. Piemēram, Vācija ir pilnvarojusi tirgotājus piedalīties elektroenerģijas un gāzes nozarē. Portugāle iet vēl tālāk, pilnvarojot tirgotājus piedalīties lietās, kuru vērtība ir mazāka par 5000 EUR, ja patērētājs izvēlas alternatīvu strīda izšķiršanu. Tomēr pilnvarotai tirgotāja dalībai ir arī negatīvās puses. Tirgotāji it sevišķi bieži piedalās tāpēc, ka viņiem tas ir jādara, nevis tāpēc, ka viņi saskata strīdu izšķiršanas vērtību. Tāpēc citu pieeju mērķis ir radīt vidi, kurā tirgotāji piedalās alternatīvā strīdu izšķiršanā pēc savas iniciatīvas. Piemēram, valsts mēroga ombuda shēma var mudināt tirgotājus apsvērt, vai šāda shēma ir pievilcīga un vai nozarei specifiskai shēmai varētu būt jēga.
Papildus iepriekš apspriestajām procedūrām patērētāju strīdus var atrisināt, izmantojot citus alternatīvus strīdu izšķiršanas mehānismus. Sākumā puses tiek aicinātas vienoties par strīda mierizlīgumu, kā to nosaka Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Vēl viena iespēja ir mediācija, ja abas puses piekrīt turpināt ar šo mehānismu. Tomēr, kā minēts iepriekš (sk. 3. nodaļu „Mediācija Latvijā“), mediācija tiek reti izmantota iepriekš minēto iemeslu dēļ, kas ietver:
1. ierobežotu mediācijas līgumu izpildāmību (sk. 3.nodaļu „Lēmumu izpilde“)
2. ievērojamas izmaksas, kas saistītas ar mediāciju mazos patērētāju strīdos
3. mediācijas nepiemērotību gadījumos, kad nav vēlamas turpmākas attiecības starp pusēm.
Šķīrējtiesas gadījumā šis īpašais alternatīvais strīdu izšķiršanas veids ir pieejams nomināli tikai patērētāju strīdiem. Šķīrējtiesas līguma spēkā esamība prasa iepriekšēju šķīrējtiesas klauzulas apspriešanu ar patērētājiem. Praksē ir svarīgi, lai tirgotājs pierāda, ka klauzula ir apspriesta un savstarpēji saskaņota ar patērētājiem, ko praksē var būt grūti panākt. Tāpēc šķīrējtiesa reti tiek izmantota patērētāju strīdos.
Lai celtu patērētāja prasību tiesā, ir nepieciešama iepriekšēja saziņa starp tirgotāju/pakalpojuma sniedzēju un patērētāju, kas ir priekšnoteikums, lai pēdējais varētu uzsākt vienkāršotu vai parastu tiesvedību atkarībā no prasības veida. Attiecībā uz naudas prasībām līdz 2500 EUR patērētājiem būtu jāizvēlas vienkāršotā procedūra. Ja šī robeža ir pārsniegta, tad piemēro parasto procedūru (sk. Vienkāršota procedūra).
Tāpat, lai uzsāktu brīdinājuma procedūru, ir nepieciešama informācijas apmaiņa starp patērētāju un tirgotāju/pakalpojuma sniedzēju, pat ja patērētājs, visticamāk, izvēlēsies šo ceļu. Brīdinājuma procedūra lielākoties joprojām ir teorētiska iespēja, jo tā ir pieejama tikai maksājuma pieprasījumiem saskaņā ar terminētiem līgumiem vai līgumiem par samaksu par precēm/pakalpojumiem. Patērētājiem reti ir maksājuma prasība saskaņā ar līgumu. Labākajā gadījumā patērētājiem var būt prasības atlīdzināt zaudējumus, uz kuriem neattiecas brīdinājuma procedūra, vai arī pavisam citas prasības, piemēram, atkāpšanās no līguma, preču remonts vai nomaiņa. Iespējams, apdrošināšanas līgumu ietvaros varētu būt noderīgi, ja līgums paredz, ka apdrošinātājam ir jāizmaksā atlīdzība līdz konkrētam datumam. Ieinteresētās personas atklāja, ka klienti to reti izmanto pret bankām.
Lietās, kurās izmanto vienkāršoto procedūru tiesā, primārie izdevumi ir valsts nodeva, ko parasti aprēķina pēc summas.6 Parastā tiesvedībā valsts nodeva mainās atkarībā no patērētāja iesniegtajām prasībām.7 Ja prasība ir saistīta ar līguma laušanu ar tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju, līguma vērtība ir maksas bāze.8
Juridiskās palīdzības izmaksas, kas radušās pirms tiesvedības, parasti netiek atlīdzinātas, ja vien tās nav iekļautas zaudējumu atlīdzības jēdzienā. Visās tiesvedības sākotnējās un apelācijas instancēs prasītāju var pārstāvēt jebkura persona, ja vien prasība nepārsniedz 150 000 EUR. Kasācijas instancē kā pārstāvis var būt tikai advokāts, kas neattiecas uz vienkāršoto procedūru. Pārstāvības izdevumus var pieprasīt tikai no zaudējušās puses, ja pārstāvis ir bijis advokāts. Tiesības pieprasīt advokāta honorāra atlīdzību ir atkarīgas no prasības lieluma. Par prasībām līdz 8 500 EUR prasītājs var saņemt atlīdzību par faktiskajiem izdevumiem, kas nepārsniedz 30% no apmierinātās prasības.
Šobrīd Latvijas civilprocesā trūkst konkrētas kārtības patērētāju lietu izskatīšanai. Iespējama pieeja būtu tādas procedūras modelēšana, kuras pamatā ir vienkāršotā procedūra. Parasti šāda procedūra notiktu, pamatojoties uz dokumentu apmaiņu bez tiesas sēdes organizēšanas. Tiesas sēde notiktu tikai tad, ja puse pārliecina tiesu, ka tiešsaistes vai klātienes uzklausīšana ir būtiska taisnīgai strīda izšķiršanai Kā ieteikts vienkāršotajai procedūrai (sk. Vienkāršotās procedūras pārveidošana), pusei savā pieprasījumā vajadzētu būt iespējai izlemt, vai tā lūdz tiesu sarīkot tiesas sēdi tiešsaistē vai klātienē. Pēdējais risinājums varētu būt noderīgs tajos retajos gadījumos, kad patērētāju strīdos ir nepieciešams plašs pierādījumu novērtējums.
Faktu noskaidrošanas misijās tika apstiprināts, ka tirgotāju/pakalpojumu sniedzēju neatbilstību līmenis ir salīdzinoši augsts (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Patērētāju strīdu risināšanas komisija). Iepriekšējā pieredze ar Vācijas federālo ombudu shēmu liecina, ka, jo labāka ir alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūra taisnīga procesa ziņā, jo lielākas ir iespējas pildīt vienošanos. Pētījumi no dažādiem kontekstiem liecina, ka procesuālais taisnīgums ir nozīmīgs tāda iznākuma kā uzticēšanās, leģitimitāte, gatavība pieņemt alternatīvās strīdu izšķiršanas rezultātus un līdz ar to arī lēmumu pieņemšanas vai atbilstības prognozētājs (Bradford, Creutzfeldt and Steffek, 2022[23]). Likumīgums, pienākums ievērot un procesuālais taisnīgums ir svarīgi atbilstības aspekti, un tie ir saistīti ar izmaksu uztveri, lietu izskatīšanas laiku, ombuda darbinieku attieksmi un miermīlīgiem risinājumiem.
Lai risinātu šos jautājumus, Latvija varētu apsvērt saistošu lēmumu ieviešanu noteikta veida patērētāju prasībās (piemēram, banku un apdrošināšanas kontekstā), jo īpaši tāpēc, ka strīdu izšķiršana PTAC ir ātrāka un nerada patērētājiem finansiālu slogu. Šāds lēmums joprojām būtu pakļauts tiesas pārbaudei. Tam var būt nepieciešams noteikt strīdu veidus, attiecībā uz kuriem lēmumiem ir jābūt saistošiem. Tas attiecas uz prasību veidiem (piemēram, ar banku, apdrošināšanu saistītas prasības) un strīda vērtības ierobežojumu (piemēram, vai lēmumu saistošajam raksturam ir maksimālā vērtība). Var arī apsvērt iespēju ombudam pasludināt par saistošiem tos līgumus, par kuriem puses ir vienojušās.
Lai grozītu noteiktu lēmumu raksturu, būtu jānosaka to precīzs saistošais raksturs. Jo īpaši svarīgi būtu noteikt, vai lēmumam jābūt saistošam abām pusēm vai tikai uzņēmumam. Latvija potenciāli varētu apsvērt grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, nosakot, ka PTAC (vai citas attiecīgas institūcijas) lēmumi ir saistoši. Attiecībā uz citām specifiskām ombuda shēmām lēmumu par saistošu lēmumu pieņemšanu varētu apspriest un saskaņot ar ombuda locekļiem. Visbeidzot, lai noteikta veida lēmumus padarītu par saistošiem, būtu jāgroza Civilprocesa un Administratīvā procesa likumi, lai precizētu, cik saistoši var būt PTAC un nozaru ombudu lēmumi, kā šos lēmumus var izskatīt tiesā, kā arī paredzēt izpildu rakstu uz alternatīvas strīdu izšķiršanas pamata.
Latvijai jāturpina darbs, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos ombuda shēmām. Īpašu uzmanību varētu pievērst jautājumiem, kas saistīti ar interešu konfliktiem. Neitralitāte var tikt apdraudēta, ja patērētājam vai tirgotājam ir bažas par procesa objektivitāti un tā iznākumu.
Lai risinātu šo problēmu, Latvija varētu uzskatīt par augstu prioritāti tādu politiku ieviešanu un esošo iniciatīvu paplašināšanu, kuru mērķis ir nodrošināt lēmumu pieņemšanas neitralitāti un kompetenci ombuda procedūrās.
Pašlaik katra nozare vada nozaru ombudu platformas/alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras atsevišķi pēc nozares izvēles tehniskajiem risinājumiem. Vairumā gadījumu dokumentus ir iespēja iesniegt digitāli. Nav nekas neparasts, ka dažreiz puses nav pilnībā apmierinātas ar ombuda lēmumu un izvēlas iesniegt prasību tiesā. Šādā situācijā tas nozīmētu, ka pusēm dokumenti un pierādījumi tiesā jāiesniedz vēlreiz. Tiesām nav tiešas piekļuves pirmstiesas strīda materiāliem, un tām ir pieeja tikai kopā ar prasību iesniegtajiem materiāliem pēc pušu izvēles. Saikne ar tiesu sistēmu nozīmētu, ka tiesas varētu iepazīties ar visu ombuda platformā iepriekš iesniegto dokumentu un lēmumu klāstu. Pusēm tas nozīmētu mazāk resursu, kas tērēti dokumentu un informācijas atkārtotai iesniegšanai.
Lai atvieglotu ombudu piekļuvi un ieviešanu, Latvija varētu apsvērt iespēju ieviest vienotu piekļuves punktu (piemēram, izmantojot vienas pieturas aģentūru/Latvijas e-lietu portālu) visiem patērētāju un tirgotāju strīdiem, lai palīdzētu centralizēt un sadalīt ienākošās sūdzības kompetentajām iestādēm. Tas palīdzētu stiprināt ombuda shēmu pieejamību patērētāju un tirgotāju strīdiem, sniedzot patērētājiem visaptverošu piedāvājumu.
Pirmais solis būtu noteikt, vai veikt centralizāciju, izmantojot kopēju ievades platformu (piemēram, e-lieta portālu), kurā dažādi strīdu izšķiršanas pakalpojumu sniedzēji varētu turpināt pastāvēt atsevišķi (t.i., platforma ir sākuma punkts, bet pēc tam sadala lietas), vai turklāt centralizēt patērētāju strīdu izšķiršanu vienā iestādē. Lai to īstenotu, Latvijai būtu nepieciešams aktualizēt procesuālos un ar tiem saistītos likumus, pieļaujot vienotās ieejas punktu, un reformēt tos, ja tiek plānota plašāka integrācija. Tāpat būtu nepieciešams integrēt veidus/saiknes starp e-lietas platformu/vienas pieturas aģentūrām un Latvija.lv platformām, uzlabojot informāciju un piekļuvi no vienas platformas otrai, lai palielinātu vienas pieturas aģentūras platformas redzamību un piekļuvi tai. Tam būtu nepieciešama diskusija ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju portālā Latvija.lv un e-lietu platformās.
Tāpat būtu ieteicams izveidot platformas struktūru, kas atvieglo saziņu un informāciju starp strīdu risināšanas mehānismiem un pusēm. Piemēram, platforma nodrošina lielāku pārredzamību, jo lietotāji var jebkurā laikā pieteikties, lai pārbaudītu lietas virzību. Tas arī nodrošinātu, ka viņu dokumenti tiek augšupielādēti un saņemti organizācijā un ka tos neietekmē iespējamās cilvēka kļūdas un e-pasta servera kļūmes. Faktu noskaidrošanas intervijās atklājās, ka vēl viens aspekts, kas apsveram ieviešanai paralēli platformai, ir tiešsaistes autentifikācija, izmantojot e-ID un cita veida tiešsaistes autentifikācijas līdzekļus (piemēram, banku nodrošinātos autentifikācijas mehānismus).
Patērētāju prasījumu veidu un interviju analīze liecina, ka PTAC un nozaru ombudu platformu sasaiste ar tiesu varētu sniegt būtiskas priekšrocības efektivitātes un lietojamības ziņā. Šī stratēģiskā saskaņošana varētu arī uzlabot patērētāju aizsardzību, atvieglojot racionālāku piekļuvi visaptverošai informācijai par visiem iespējamajiem SIT veidiem. Tam būtu jāizveido kopīga platforma vai esošajā TIS platformā alternatīvas strīdu izšķiršanas rīkiem jāatvēl atsevišķa sadaļa.
No tiesiskā un normatīvā viedokļa Latvijai būtu jāapsver iespēja reformēt iesaistīto iestāžu regulējošos likumus, proti, Procesu norises elektroniskā vidē valsts platformas likumu, Ministru kabineta noteikumus Nr.618 “Tiesu informatīvās sistēmas noteikumi”, Civilprocesa likumu, Patērētāju tiesību aizsardzības likumu un Patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāju likumu.
Cenšoties uzlabot strīdu izšķiršanas mehānismus valstī, Latvija varētu apsvērt iespēju paplašināt un modernizēt patērētāju un tirgotāju strīdu izšķiršanu, reformējot ombuda shēmu. Tas attiecas gan uz valsts mēroga ombuda ekosistēmas izveidi, gan uz atsevišķu ombuda shēmu organizēšanu. Šajā sakarā Latvija varētu izstrādāt ietvaru, kas piedāvā iespēju visiem patērētājiem efektīvi risināt strīdus ar tirgotājiem, lai patērētāji varētu uzsākt un veikt ombuda procesu. Tāpat valsts varētu izpētīt, vai pašreizējā divu līmeņu patērētāju sūdzību sistēma būtu jāaizstāj ar viena līmeņa ombuda procedūru patērētājiem.
Patērētāju prasījumu kartēšana liecina, ka šobrīd Latvijā specializētās shēmas neaptver daudzas juridiskās un tiesiskās vajadzības, un specializēto ombudu un PTAC/PSRK kompetence daudzos aspektos ir ierobežota. Tāpēc ir ieteicams nodrošināt visaptverošu ombuda piedāvājumu valstī.
Šajā sakarā Latvija varētu apsvērt iespēju ļaut ombudiem izlemt lietu pilnībā, neierobežojot to kompetenci ar patērētāju tiesību aizsardzības likumu. Tas veicinātu strīdu risināšanas izmantošanu Latvijā. Lai paplašinātu ombudu kompetenci, būtu jāidentificē ombudiem nepieciešamās zināšanas un jāizveido kandidātu aptauja, lai risinātu ombudu kapacitātes un speciālo zināšanu vajadzības. Tāpat Latvijai, iespējams, būs jāidentificē, kāda veida prasību ombudi varētu paplašināt savu kompetenci (piemēram, darbaspēka, veselības aprūpes pakalpojumu jomā).
Atsauces
[2] Arbitration Court of Latvian Chamber of Commerce and Industry (2023), About the LCCI, https://www.ltrk.lv/en/node/30.
[34] Association of Latvian Commercial Banks (2022), Regulations on the Expenses of the Arbitration Court of the Association of Latvian Commercial Banks, http://www.fstiesa.lv/lv/skirejtiesa/izdevumi.html.
[29] Autorité des marchés financiers (2023), Le Médiateur de l’AMF (The AMF Ombudsman), https://www.amf-france.org/fr/le-mediateur (accessed on 22 November 2022).
[23] Bradford, B., N. Creutzfeldt and F. Steffek (2022), “Thinking holistically about procedural justice in alternative dispute resolution: A case study of the German Federal Ombudsman Scheme”, Law & Social Inquiry, Vol. 48/3, pp. 748-779, https://doi.org/10.1017/lsi.2022.55.
[22] CyberJustice (2022), PARLe: Transform the Court Experience with Online Dispute Resolution, https://cyberjustice.openum.ca/files/sites/102/Livret_LABOCJ_PARLe_demilettre_GN-1-Corrige%CC%81-2.pdf.
[20] European Commission (2023), “Find a solution to your consumer problem”, Online Dispute Resolution, https://ec.europa.eu/consumers/odr/main/index.cfm?event=main.home2.show&lng=EN (accessed on 22 November 2022).
[16] European Union (2022), European Consumer Centres Network - ECC Net, https://ec.europa.eu/info/live-work-travel-eu/consumer-rights-and-complaints/resolve-your-consumer-complaint/european-consumer-centres-network-ecc-net_en (accessed on 18 November 2022).
[13] European Union (2022), European payment order: Germany, https://e-justice.europa.eu/41/EN/european_payment_order?GERMANY&member=1.
[5] European Union (2022), Small claims: The European Small Claims procedure is designed to simplify and speed up cross-border claims of up to €5000, https://e-justice.europa.eu/42/EN/small_claims?init=true.
[28] European Union (2013), Directive on Consumer ADR (Directive 2013/11/EU), https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:32013L0011 (accessed on 21 November 2022).
[27] European Union (2013), Regulation on Consumer ODR (Regulation (EU) No 524/2013), https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A32013R0524 (accessed on 21 November 2022).
[11] European Union (2008), Regulation (EC) No 1896/2006: European Order for Payment Procedure, https://eur-lex.europa.eu/EN/legal-content/summary/european-order-for-payment-procedure.html.
[3] European Union (2007), Treaty of Lisbon, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=OJ%3AC%3A2007%3A306%3ATOC.
[4] European Union (2002), Treaty of Rome, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=CELEX:12002E/TXT.
[31] Financial Ombudsman Service (2022), Make a complaint, https://www.financial-ombudsman.org.uk/make-complaint (accessed on 15 December 2022).
[25] Financial Ombudsman Service (2022), Who we are, https://www.financial-ombudsman.org.uk/who-we-are/make-decisions (accessed on 21 November 2022).
[30] German Federal Ombud Scheme (2023), Welcome to the website of the Universalschlichtungsstelle (General Conciliation Body).
[12] Government of Germany (2008), The German Order for Payment Procedure (Mahnverfahren), https://www.iuscomp.org/gla/literature/sijanski.htm.
[17] Government of Latvia (2023), Consumer Rights Protection Centre, https://registri.ptac.gov.lv/en/content/functions (accessed on 22 November 2022).
[9] Government of Latvia (2022), Compulsory Enforcement of Obligations in Warning Procedure: A technologically neutral, electronic process that facilitates the circulation of electronic documents in civil proceedings.
[18] Government of Latvia (2021), Consumer Dispute Resolution Commission, https://www.ptac.gov.lv/en/consumer-dispute-resolution-commission-0 (accessed on 22 November 2022).
[33] Government of Latvia (2015), Law On Out-Of-Court Consumer Dispute Resolution Bodies, https://likumi.lv/ta/en/en/id/275063 (accessed on 22 November 2022).
[8] Government of Latvia (2009), Regulations of the Cabinet of Ministers No. 792 - Rules on the Forms to be Used in the Enforcement Notice Procedure, https://likumi.lv/ta/id/195361-noteikumi-par-saistibu-piespiedu-izpildisanas-bridinajuma-kartiba-izmantojamam-veidlapam.
[19] Government of Latvia (1999), Consumer Rights Protection Law, https://likumi.lv/ta/en/en/id/23309.
[1] Government of Latvia (1998), Civil Procedure Law, https://likumi.lv/ta/en/en/id/50500.
[14] Government of Norway (2022), Digital Communication, https://www.norge.no/en/digital-citizen/digital-communication.
[6] OECD (2023), Consumer price indices (CPIs) - Complete database, https://stats.oecd.org/Index.aspx?DataSetCode=PRICES_CPI.
[7] OECD (2023), Recommendation of the Council on Access to Justice and People-Centred Justice Systems, https://legalinstruments.oecd.org/en/instruments/OECD-LEGAL-0498.
[21] Office de la Protection du Consommateur (2022), What is PARLe consommation?, https://www.opc.gouv.qc.ca/a-propos/parle/description/ (accessed on 5 December 2022).
[24] Sander, F. and S. Goldberg (1994), “Fitting the forum to the fuss: A user-friendly guide to selecting an ADR procedure”, Negotiation Journal, Vol. 10/1, pp. 49-68, https://doi.org/10.1007/BF02183377.
[26] Schlichtungsstelle für den öffentlichen Personenverkehr e.V. (2023), The conciliation procedure, https://soep-online.de/en/the-conciliation-procedure/ (accessed on 22 November 2022).
[10] Torgāns, K. (2012), Civilprocesa likuma komentāri [Commentaries on the Civil Procedure Law].
[32] Universalschlichtungsstelle des Bundes (2022), About us, https://www.verbraucher-schlichter.de/english/english-version (accessed on 18 November 2022).
[15] Vītoliņa, B. (2015), Fundamentals of Consumer Rights Protection.
← 1. Solidaritāte nozīmē, ka diviem vai vairākiem parādniekiem ir solidāra atbildība.
← 2. Aizpildot pieteikumu, pieteikuma iesniedzējam ir jānorāda: 1) informāciju par sevi un jāsniedz apstiprinājumu par pieejamību saziņai ar tiesu, izmantojot tiešsaistes platformu; 2) informāciju par parādnieku (piemēram, vārds, uzvārds, adrese); 3) informāciju par juridisko pārstāvi, ja tāds ir; 4) informāciju par saistībām, tostarp attiecīgos dokumentus (piemēram, līgums), kas pamato parādu un izpildes termiņu; 5) kredītiestādes/maksājuma kontu; 6) pieprasītu summu, summas aprēķinus, līgumsodus, procentus un tiesas izdevumus; 7) deklarāciju, kas apliecina, ka prasība nav atkarīga no korelatīvas darbības vai ka ir veikta korelatīva izpilde; 8) lūgumu tiesai izteikt parādniekam brīdinājumu; 9) lūgumu lemt par maksājuma pienākuma izpildi un tiesas izdevumu piedziņu; 10) deklarāciju, kas apliecina dokumentu un ziņu patiesumu, uzņemoties atbildību nepatiesu apgalvojumu gadījumā.
← 3. Brīdinājumā ir norādīts: 1) tā unikālais numurs un tiesas nosaukums; 2) informācija par pieteicēju, saistību, saistību pamatojošā dokumenta identifikācija, saistības samaksas termiņš, pieprasītā summa un tās aprēķins, informācija par bankas kontu maksājuma veikšanai (ja tāds ir); 3) informācija par parādnieku; 4) norāde, ka tiesa nav pārbaudījusi, vai prasība ir pamatota; 5) ierosinājums parādniekam 14 dienu laikā pēc brīdinājuma izteikšanas (par to paziņojot tiesai) samaksāt parādu vai iesniegt tiesā iebildumus; 6) ka brīdinājumā norādītais pienākums tiks nodots izpildei, ja noteikto 14 dienu laikā netiks iesniegti iebildumi vai pierādījumi par samaksu.
← 4. Šīs likmes atbilst 2022. gada novembrī noteiktajām likmēm. Pieteikuma iesniedzējs var aprēķināt izmaksas, izmantojot manas.tiesas.lv pieejamo kalkulatoru.
← 5. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 267. panta 2. daļu iesniegumā jānorāda vārds, uzvārds, adrese, informācija par līgumu, informācija par tirgotāju vai pakalpojuma sniedzēju, strīda būtība, pretenzijas un to pamatojums, informācija par iepriekšējām darbībām, kas veiktas, lai panāktu vienošanos ar tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju, un apstiprinājums, ka strīdu neizskata neviens tiesībsargs vai tiesa. Iesniegumam jāpievieno dokumenti, kas pamato iesniegumu. Ja iesniegums tiek iesniegts pa e-pastu, paraksts nav nepieciešams.
← 6. Ja pamatprasība (bez procentiem un līgumsodiem) ir 2 134 eiro vai mazāka, tad prasītājam jāmaksā 15% no summas, bet ne mazāk kā 70 eiro. Tātad šādām prasībām mazākā summa būtu 70 eiro, bet lielākā – 320 eiro. Ja pamatprasības summa ir no 2 135 EUR līdz 7 114 EUR, tad valsts nodeva ir 320 eiro plus 4% par summām, kas pārsniedz 2 134 EUR. Tā kā maksimālā summa, uz kuru attiecas vienkāršotā procedūra, ir 2500 eiro, tad lielākā valsts nodeva būs 334,64 EUR (320 EUR + 14,64 EUR). Spriedumā tiesa pieprasīs atbildētājam pilnībā vai daļēji atlīdzināt valsts nodevu, ja prasība ir pilnībā vai daļēji apmierināta.
← 7. Ja patērētājs pieprasa naudu (piemēram, zaudējumu atlīdzība), tad aprēķins ir šāds: 1) prasība līdz 2 134 EUR, maksa ir 15% no prasības, bet ne mazāka par 70 EUR; 2) ja prasījuma summa ir lielāka par 2 134 EUR, bet nepārsniedz 7 114 EUR, tad maksa ir 320 EUR + 4% no summas virs 2 134 EUR; 3) ja prasība ir lielāka par 7 115 EUR, bet nepārsniedz 28 457 EUR, tad maksa ir 520 EUR + 3,2% no summas, kas pārsniedz 7 114 EUR; 4) ja prasījuma summa pārsniedz 28 458 EUR, bet nepārsniedz 142 287 EUR, tad maksa ir 1 200 EUR + 1,6% no summas virs 28 457 EUR; 5) ja prasījuma summa ir lielāka par EUR 142 288, bet nepārsniedz EUR 711 435, tad maksa ir 3 025 EUR + 1% no summas, kas pārsniedz 142 287 EUR; 6) ja prasījuma summa pārsniedz 711 435 EUR, maksa ir 8 715 EUR + 0,6% no summas, kas pārsniedz 711 434 EUR.
← 8. Piemēram, ja līgumcena ir 3000 EUR, tad maksa būs 320 EUR + 4% no summas virs 2134 EUR. Nav skaidrs, kā novērtēt prasības par preču nomaiņu vai remontu. Ja tie tiek uzskatīti par prasījumiem bez naudas vērtības, maksa būs 70 EUR.